Nekas nav mūžīgs un viss kādu dienu beidzas. Lai cik tas šausmīgi kādam jutīgākam cilvēkam neliktos, tā ir. Beidzas, tikai ir lieliska iespēja izlemt, kā tas var beigties. Šoreiz par draudzībām.
Man toreiz bija gadi divpadsmit un pretējā mājā, skatoties pa diagonāli, dzīvoja mana labākā draudzene Baiba. Kā tāds spaiņu pāris, uzticīgākais duets visur devāmies kopā. Zinājām viena par otru visu un iespējams vēl vairāk, bet, laikam ejot, viss tā pavisam klusu, klusu beidzās. Pat neatceros, kurā mirklī mēs pārstājām sazvanīties, pārstājām tikties. Ko es tagad zinu par viņu? Pilnīgi neko. Ko viņa zina par mani? Visticamākais absolūti neko.
Tādus mazos stāstus varētu atrast vēl. Stāstus par to, kā divu cilvēku attiecības sevi izsmēlušas, savu lomu nospēlējušas un izgaisušas. Ir arī tagad dažas tādas un es jūtu, kā stāsts atkārtojas no sākuma, tikai šajā reizē ir pavisam cits uztraukums. Uztraukums par to, ka tas mani tā ļoti nemaz neuztrauc. Tikai skumdina. Satraukums ir dēļ tā, ka ir vienalga. Satraukums par to, ka bez šīm attiecībām patiešām varu dzīvot un tad rodas sajūta, ka esmu tā kā kaķēns, kurš ieķēries sienā ar visiem nadziņiem un mēģina vēl glābties, bet tur glābjama nekā nav. Skumdina apziņa, ka viss ir beidzies. Kas atliek? Steidzies, tālāk steidzies.
Droši vien jāpasaka paldies par būšanu un jāiet tālāk.
Paldies!
Reizēm šis izgaišanas process tiešām notiek tik dabiski, ka pārņem tikai nelielas skumjas…
Bet reizēm šis process iespējams arī ir dabisks, bet skumjas ir tik liekas, ka šķiet dzird sirdi sasprēgājam (vai salūztam.. kas nu lielāku skaņu rada)… ausīs nodžinkst skaņa un sāk sāpēt tā, ka kamols kaklā pat vairākus mēnešus…
Bet tāpat – piekrītu Taviem pēdējiem vārdiem, ka jāpasaka paldies un jāiet tālāk… mazās skumjas pazudīs, kamols iztīsies, bet sāpe paliks – kaut kur iekšā uz ilgāku laiku…
Ļoti īsi – draudzība beidzas, bet draugs pārtop par paziņu. Tas var būt skumji, un var arī nebūt. Viss atkarīgs no Tevis.
Jauku dienu! :-)
Jā, par paziņu, kuru labākajā gadījumā pasveicināsi uz ielas. Viena pagale jau nedeg un, ja otrs arī attālinās un neko nedara, tad viss ir beidzies. Taču, lai kaut kam jaunam būtu vieta, kaut kam citam jāiet prom. (draugaļās gan tagad vairs negribās iet, tik tizla tā lapa, bet kādreiz bija tā – kā pulkam kāds pievienojās, es vienu dzēsu. Dzēsu to, ar kuru vairs nav nekāda sakara. Tāds vieglums!)
Bet vispār arī skumjas par to, ka ir skumji – arī tās pāriet. Es pat domāju, ka paies vēl laiks (pāris gadi) un es pat neatcerēšos, ka man kādas no tām attiecībām/draudzībām ir bijušas. Nekas nevar būt tik svešs, kā divi cilvēki, kas REIZ bijuši ļoti tuvi. Neatceros, kas to teicis, bet piekrītu.
Bet taču forši, ka šie cilvēki bija tavā dzīvē (manā arī, jo nenoliegšu – situācija pazīstama arī man. Nu, loģiski!)! Jūs viens otram devāt to, kas bija nepieciešams, bagātinājāt dzīvi! Tagad šo funkciju pilda citi! Iedomājies, kāds kiš miš būtu, ja arvien jauni draugi nāktu klāt, bet paliktu arī vecie! Kāda drūzmēšanās!!!
Akadēmijas laikā mums bija kaut kāda runāšana par draugiem un es skaļi paziņoju, ka man ir esošie no skolas laikiem un jaunus man nevajag :D Kaut ko tik muļķīgu pateikt… bet 18 gados tas laikam bija piedodami.
Man arī ar vienu bērnības draudzeni tā pagaisa attiecības, ka vēl ilgi prātoju – kurā brīdī un kāpēc? un tā kā man vienmēr liekas, ka vainīga noteikti esmu es, tad bija tāda kā vainas apziņa, smeldze un skumjas… es aizgāju uz Rīgu, viņa palika mazpilsētā, kad tikāmies, mums ar vien mazāk kļuva par ko runāt… to es esmu ievērojusi, jo cilvēki retāk tiekas, jo viņiem mazāk ko runāt, dīvaini… tiekoties katru dienu, runājamais napietrūkst…
Tad, nu, ar šo draudzeni tikāmies pēc vairākiem gadiem tajos pašos draugos, pēc tam klātienē, bet tā īsti tās dzirksts vairs nav – mums katrai sava, kā saku, šaurā mietpilsoniskā dzīve un viss, kas sniedzas ārpus tās, ir diezgan atšķirīgs, tā kā nav pat žēl! Par draudzeni viņu nosaukt vairs īsti nevaru – tad, nu, man ir tāds formulējums – padraudzene, kas ir vairāk kā paziņa, bet mazāk kā draudzene…
Bet ir attiecības, kas atjaunojušās un ļoti patīkamā veidā – mēs viena otrai neuzbāžamies, bet zinām, ka vienalga, pēc cik ilga laika sazinoties, būs par ko parunāt… un vienmēr šķiroties varēšu teikt – es tevi joprojām mīlu! Man nekad nevajadzēs uzklausīt pārmetumus, ka esmu palikusi lepna un nezin vēl kāda, kāpēc nedodu ziņu, bet sadzirdēšu tikai un vienīgi prieku!
Eh, cik laba tēma, paldies, Kni, … uzzvanīšu kādai no savējām…
ir ir, arī no draudzeņu attiecībām izaug tāpat kā no biksēm ;)
o, šitais labi rūkts – izaugt no attiecībām. Es arī no kāda pārīša esmu izaugusi. Bet paldies, draudzenes, toreiz jūs bijāt lieliskas!
Tolle savā grāmatā “Klusums runā” raksta:
”Tev ir jābūt plašākam par domām, lai aptvertu: lai kā arī tu skatītos uz savu dzīvi vai kāda cita dzīvi vai uzvedību, lai kā vērtētu jebkuru situāciju, tas ir tikai skatpunkts, viena no daudzām iespējamām perspektīvām. Tas ir tikai saišķis domu. Bet īstenība ir vienots veselums, kur viss ir saistīts, kur nekas nepastāv pats sevī un viens pats. Domāšana sadrumstalo īstenību – tā saskalda to priekšstatu druskās un gabaliņos.”
”Lielākā daļa cilvēku visu savu dzīvi pavada, ieslodzīti savu domu robežās. Viņi nekad neaiziet aiz šauras prāta veidotas un sevī vērstas pašapziņas, kuru nosaka pagātne.”
Katram ir savs priekšstats par to kā jābūt, un ja tā nav, tad šķiet, ka viss ir greizi. Bet ja draudzību uztveram kā iespēju dot un arī ņemt, jo ņemšana ir došanas otra puse, tad nonākam pie izpratnes, ka draudzība izbeidzas tajā brīdī, kad vienam vairs nav ko dot, vai otrs vairs nejūt vajadzību pieņemt. Un, ja parokam vēl dziļāk, tad saprotam, ka tas tad arī ir brīdis, kad misija ir izpildīta, un vieglu sirdi varam doties tālāk ceļojumā, ko saucam par dzīvi.
Bet sirdi salauž ego, kurš ieperinājies apziņā pieprasa nemitīgus sava nozīmīguma un vērtības apliecinājumus. Ja spējam no tā atbrīvoties, tad atklājam, ka nez kur pazudušas arī bailes un skumjas. Apziņa kļuvusi par spoguli, kurā vienkārši atainojas viss apkārt notiekošais.
Te ir vēl kādi stiprie vārdi, kuriem autoru nezinu, bet cenšos ar tiem kad vien iespējams padalīties:
”Pēc kāda laika jūs uzzināt, kāda ir atšķirība starp pieturēšanu aiz rokas un dvēseles iekalšanu važās,
Un jūs uzzināt, ka mīlestība nav tas pats, kas tieksme, un atrasties kāda kompānijā nenozīmē drošību,
Un jūs sākat saprast, ka skūpsti vēl nav saistības un dāvanas nav solījumi,
Un jūs sākat uzņemt savas sakāves ar paceltu galvu un skaidru skatienu, ar pieauguša cilvēka žēlsirdību, nevis bērna skumjām,
Un jūs iemācāties būvēt savus ceļus šodien, jo rītdienas pamats plānošanai ir pārāk nenoteikts.
Pēc kāda laika jūs uzzināt, ka pat saules gaisma dedzina, ja tās ir par daudz.
Tādēļ stādiet savu dārzu un daiļojiet savu dvēseli paši, negaidot, ka jums kāds atnesīs ziedus.
Un jūs pārliecināsieties, ka tiešām spējat izturēt…
Ka jūs esat patiesi stipri
Un esat kaut kā vērti.”
Šis bija patiesi ko vērts. Tolles grāmatas man savulaik likās par stiprām, ja tā var izteikties. Vai arī es biju pārāk satraukta, lai tās spētu lasīt, tāpēc atdevu kādam, kam vajadzēja vairāk. Paldies par tik plašu komentāru. Šķiet, esmu atradusi jaunu “nedēļas teikumu”.
ui, žēl, ka skaisto vārdu autors nav zināms.. bet tas jau nekas, vienalga – tik patiesi.. Tik mazliet skarbi, bet tik skaisti un īsti!!!
un vēl ir tādi dziesmas vārdi: “Kur mana mīlestība aiziet? Tā aiziet tur, kur manis nav.” Lūk, tur arī paliek draudzības, kad to vairs nav – tās aiziet. Prom no mums.
Dzīve ir kā brauciens trolejbusā – vieni iekāpj, citi izkāpj, un tikai nonākot galapunktā tu saproti, cik patiesībā maz ir to, ar kuriem tev visu dzīvi ir bijis pa ceļam. Bet par to nav jāskumst, jo mēs visi cits citam kādā noteiktā brīdī esam bijuši nepieciešami, lai jaunkundzesgrietas pieminētā augšana attiecībās vispār būtu iespējama.
”- Nav atsevišķu lietu vai notikumu. Zem redzamās virskārtas viss ir saistīts, viss ir daļa no Visuma pilnības, kas radījusi veidolu, kādā redzam šo mirkli.”/E.Tolle/
Kni, tas teksts taču nebija par mani, ko? Pilnīgi sajutos vainīga, ka esmu Tavs RETAIS draugs. Tieši tā es nu jau vismaz pusgadu jūtos attiecībās ar visiem saviem draugiem. Retas, bet kvalitatīvas tikšanās reizes un apziņa, ka tie patiesākie draugi šo manu dzīves posmu sapratīs un nekur nepazudīs.
Mierīgu miegu :)
Man jāatbild, ja? =)
Ir teiciens: kas vainīgs, tas bailīgs. Ja Tu zinātu, cik bailīgo pēc tādiem aizdomīgiem rakstiem uzrodas, tikai viņiem pašiem zināt, cik viņi vainīgi. Teikšu atklāti, es aizkadrā smīnu, cik tas viss īpatnēji strādā un cik kāds ļoti raustās.
Tā kā viss ir Tavās rokās un Tev pašai izlemt, cik kas ļoti par ko. Būtībā tas ir tikai teksts.
Es ari pazīstu to sajūtu, ka draugs aiziet. Visbriesmīgākais ir tas, ka visos gadījumos es vainoju sevi. Ka kaut ko ne tā darīju un nebija ar mani interesanti, tāpēc aizgāja.
Tagad, kad esmu tālu, man bail, ka vispār drīz neviena drauga vairs nebūs.
Visvairāk sāp tie gadīumi, kad tu tā patiešām iedomājies, kā tev beidzot ir kāds, kas tevi saprot un ir ar ko dalīties visādos priekos un nedienas un tad vienā labā dienā tu sparoti, ka viss mainās un tu nesaproti kāpēc. Un tā tie ceļi ir šķīrušies. Vēl joprojām sāp, pat pēc 8 gadiem.
Tagad tās draudzības ir savādākas. Patiesībā man ir palicis tikai viens cilvēks,kurš zin visu par visu – mans nākamais vīrs. Varbūt tā pat ir labāk…Nav ko savu sirdi dāļāt pa labi un pa kreisi
Es gan Tev nezvanu un nerakstu, bet piedomāju gan un nekur neesmu pazudusi. Tā kā mana atvaļinājuma liktenis vēl nav izlemts, es teiktu – braucu, bet zinu, ka tieši tajā laikā Tu brauksi šurp. Lūdzu neaizmirsti – es Tev vienmēr būšu, mīļā!
paldies! es zinu, ka mes viena par otru domajam. Nav šaubu! :)
es te tā pārlasīju….kaut kā pa pesimistisku un par daudz esmu airakstījusies ;)
Jau te to domu manīju, vai vismaz līdzīgu..
Draudzību (un arī citu attiecību) iziršanas brīžiem pāri tikt man jau kādu laiku palīdz doma par to, ka “jebkuras 2 cilvēku attiecības pastāv vien tik ilgi, kamēr viņiem ir ko vienam no otra mācīties.” Tad kad kad šī mācību stunda, diena, mēnesis, gads, desmitgade, gadsimts ir beidzies, katram ir laiks doties tālāk.. un iespējams, satikties vēlāk, iespējams – nekad..
Un tad nav pat skumji. Tad ar prieku atceros to, kas bijis un pasaku paldies un ļauju nākt nākamajam, nezināmajam, jaunajam.. Un nāk!
Ja tu esi atradis kaut ko tādu, kas veidots no tīras vielas, laiks to nesabojās. Un tu varēsi atgriezties, kas vien vēlēsies. Bet, ja tas, ko tu atradi, ir bijis tikai gaismas zibsnis, zvaigznes uzliesmojums, atgriežoties tu nesastapsi neko.
/Paulu Koelju ”Alķīmiķis”/
Njā… ir par ko padomāt… Atceros, ka māte bērnībā mācīja, ka draugiem nevajag pieķerties, jo viņi pazūd un uzrodas jauni, mainoties videi (skolai, darbam, utt). To arī savā dzīvē esmu piedzīvojusi. Lai kaut kā mierinātu sevi, pēc kārtējās draudzenes pazušanas, pieņēmu, ka tā arī dzīvē notiek – cilvēks tavā dzīvē parādās tieši tajā brīdī, kad tev viņš ir vajadzīgs – lai kaut ko iemācītu, lai noietu kādu dzīves daļu kopā, un kad laiks ir mainīties – katrs aiziet savu ceļu. Tā bija līdz brīdim, kad jau savā pieauguša cilvēka dzīvē, satiku savu cilvēku, kas bija īpašāks par citiem. Un arī attiecības bija pavisam citā kvalitātē – kad spēj uzticēt otram arī savu vājo un slikto pusi, kad spēj otram pateikt lietas, ko knapi spēj atzīt pats sev, kur nu vēl izteikt skaļi, kad iesākot teikumu – otrs to pabeidz. Un šīs attiecības bija stipras pat iemetot mūs citā vidē un šķirot lielam attālumam. Līdz brīdim… kas notika? nezinu… kas mainījās? attiecību vairs nav… laikam vienkārši viņai (draudzenei) nomainot vidi, ir nākuši klāt citi cilvēki un kā jau jūs arī iepriekš rakstījāt – nākot jauniem draugiem, vecie pazūd… tikai šajā gadījumā ir sāpīgi saprast to, ka es vairs kādam neesmu vajadzīga… ka attiecības, kas likās tik stipras, ir savu dzīves gājumu nogājušas… ka jālaiž prom, kaut gribas paturēt =)