Kurā brīdī?

Tuvojas Mātes diena un Latvijas Pasts twitter izsludinājis ikgadējo pasākumu ar pastkartīšu sūtīšanu. Sak, viss, kas Tev jādara, jāizvēlas pastkarte no piedāvātajām, jāsamargo teksts, jānorāda adrese, jākļūst par LP konta sekotāju un mamma (it kā) saņems Tevis izvēlēto kartiņu. Tieši tik bezpersoniski.

Bet tagad atcerēsimies, kā bija kādreiz.
Atceries, Tev bija paīsa kleita, bet Tev šorti un zeķubikses. Arī zandeļu valkāšanu kombinācijā ar zeķēm vēl neviens neapsprieda un par to nevīpsnāja. Tu griezi no aplikāciju papīra narcisi, līmēji to pie atklātnītes un savā pašķībajā rokrakstā vilki burtus – MAMMAI. Prasmīgākie no pašdarinātām pērlēm taisīja krelles. Atceries? Bet tagad Tu sēdi pie datora, attaisnojies, ka Tev nav laika, izvēlies no piecām atklātnītēm un neatceries, kāds izskatās Tavs rokraksts. Jocīga tā mūsdienu mīlestība, vai ne?

Latvijas Past, es zinu, mēs te kolektīvi Tevi ik pa laikam kaitinām. Piedod, bet ir par ko. Zini, kāpēc Tu nedari kā kādreiz, kad uz svētkiem piedāvāji sūtījumus par mazāku summu? Atceries? Kā kādreiz uz Ziemassvētkiem? Kāpēc Tev tik ļoti labāk patīk izsniegt kredītus, tirgot pildspalvas un šņupdrānas, ja Tu varētu aicināt cilvēkus kļūt šajā paātrinātajā „nekad nav laika un tuvums tāds pussvarīgs” laikmetā būt personiskiem? Kāpēc? Tu taču varētu izdot īpašu Mātes dienai veltītu pastmarku, uz nedēļu samazināt maksu par sūtījumu un tam paredzēt atsevišķu sūtījumu logu, vai ne? Taču tā vietā Tu parādi, ka pie Tevis labāk nenākt (nosūti mammai kartiņu, neatejot no datora), naudu par sūtījumu nedot un atklātnīti pie Tevis neiegādāties. Kāpēc?

Kurā brīdī mēs kļuvām tik pavirši? Kurā brīdī mēs kļuvām tik slinki? Kurā brīdī mēs „nav laika” pieņēmām par savu mantru? Kurā brīdī mēs tā sākām mīlēt?

Published by

Kni

Love yourself more

12 thoughts on “Kurā brīdī?”

  1. Ļoti skumji,ka viss tiek datorizēts. Kreklu,krūzīti un citas dāvanas varam iegādāties ar trīs peles klikšķiem un burvju numura ievadīšanu no kartes. Dāvanas veikalos mēs neizvēlāmies, nopērkam tikai dāvamu karti,ar domu – lai pats izvēlās. Es tā jau mēnesi staigāju ar dāvanu karti un,nevaru izlemt ko sev nopirkt par to… Es būtu daudz priecīgāka par mīkato mantiņu. :)

  2. Agrāk, ar šķībo rokrakstu un tikpat šķībajām pantiņu rindiņām, mēs bijām personiskāki. Mīlējām mammas (tētus, vecmammas, brāļus, māsas, utt) bez starpniekiem. Tagad tas tiek darīts kā tādā interneta ekshibicionistu vai svingeru stilā- visiem pasakam tviterī, visiem parādam instagramā,… visiem nodemonstrējam. Lielāmies. Dižojamies. Izģērbjam sevi. Virtuāli kopojamies un vērojam kā to dara citi….

    Ko lai dara- tāds laiks. Vairumam dzīve tīklā ir labāka, sakārtotāka un krāsaināka.

  3. Tā jau iedomājos, ka būs tā frāze – tāds laiks. Ir gan, turklāt brīnos, ka ir maz cilvēku, kas tam pretojas, jo ne ar ko diženu un tādu vērtīgu cilvēciskajā ziņā tas neiezīmējas.
    Piekrītu jums abiem. Galu galā pasts mani ar savu “mīļuma izpausmi” ir iedvesmojis aiziet līdz papīra veikalam un iegādāt pāris košu aplokšņu, papīru dažādās krāsās. Zīmēšu un līmēšu. Galu galā mamma taču ir tas cilvēks, kurš nez kāpēc atrada laiku lai savulaik ntās reizes naktī mostos augšā, lai mani pabarotu, piemēram. Iedomājieties, cilvēks prieka vietā par jūsu dāvanu nosaka: tagad tāds laiks.. es tā negribu.

    Turklāt, ja kāds teiks, ka labāk tā, nekā nekā, es teikšu, ka labāk nekā, nekā tā.

  4. Piekrītu tev Kni.
    Es pa brīvdienām uzmeistaroju draudzenei apsveikuma kartiņu dzimšanas dienā. Un arī izspriedu pie sevis, ka jāatsāk saviem tuvajiem nevis virtuālas, bet “īstas” kartiņas sūtīt.

  5. Par visu, ko Tu, Kni, uzrakstīji, un par visu to, ko uzrakstīja pārējie pie šī ieraksta, man ir viens sakāms – jā, jā un jā. Šodien visam jābūt ātri, viegli, bez piepūles un “čakara”. Bēdīgi.

    Es arī mēģinu spirināties tam pretī, savā veidā. Papildus elektroniskajām un visādi citādi štancētajām šablonkartiņām (ko, piemēram, sūta uzņēmums uzņēmumam) un apsveikumiem iekš dr.lv vai FB, man nepatīk Ziemassvētku dāvanu pirkšanas drudzis (un jebkāds cits pirkšanas drudzis). Man šķiet, ka šiem svētkiem ir jābūt nevis par un ap dāvanām, bet par ko citu. Šogad saplānoju laiku un tuvākajiem uztaisīju paciņas ar pašgatavotām konfektēm (no Uwas recepšu krājumiem). Sanāk, ka dāvināju viņiem savu laiku. Es nezinu, vai visi saprata, kāpēc to darīju, bet man pašai par šī gada dāvanām bija daudz lielāks prieks kā citkārt.

  6. Piekrītu Kni, un ļoti patika Signes teiktais: “Sanāk, ka dāvināju viņiem savu laiku.” Man šķiet – ļoti precīzi! Un es arī spirinos pretī un sūtu pašgatavotas kartiņas un “dāvinu savu laiku”!

  7. Ne tikai mazumā ir tie cilvēki, kuri sūta personiskas apsveikuma kartiņas, bet arī tie kuri priecājas tās saņemt.

  8. Ja jau jums tik ļoti nepatīk šis laikmets, kāpēc tad tā vietā, lai bezpersoniski kaut ko te iekomentētu, labāk nenosūtat ar roku rakstītu atbalsta vēstuli Kni?

    Bet sūtīt pa pastu vēstules arī ir bezpersoniski, labāk tad jau ar kurjeru un savu zīmogu. Vēl mīļāk būtu izkalt vēstījumu kādā alā.

    1. Paldies par šo anonīmo komentāru ar izdomāto epasta adresi!
      Gribētos zināt, ar ko pastnieks no kurjera atšķiras.. Un savs zīmogs man arī ir. (Kā lai tagad dzīvo tālāk?)
      Man pārmest bezpersoniskumu ir nevietā, jo tajā gadā, kad šo rakstīju, ne tikai pagatavoju kartītes pati, bet tās arī nosūtīju, turklāt ne tikai savai mammai, bet visām tām mammām, kuras manā dzīvē ir nozīmīgas. Bet nu, brālēn, ja cilvēks raksta tā kā Jūs, tad laikam tiešām tikai ar to pasta kartīti, kur internetā viss jāsaklikšķina. Vismaz nebūs kauns.

  9. Es Tev piekrītu (daļēji). Esmu no tiem retajiem cilvēkiem, kas vēl joprojām diezgan bieži sūta ar roku rakstītas un bieži vien arī pašas veidotas pastkartītes.

    Taču uzskatu, ka šī akcija ir vairāk domāta tiem, kuri citādāk kartīti nenosūtīs un kuri vispār aizmirsuši, ka īstais pasts vispār pastāv. Un tas ir neslikts atgādinājums.

    Es nepiekrītu, ka labāk nekā nekā tā. Esmu pāris reizes mammai sūtījusi šīs akcijas kartītes, un viņa ļoti priecājās, zvanīja un smaidīja klausulē. Protams, lielākoties viņa saņem ar roku rakstītās, taču es jutu (no sirds), ka viņa ļoti priecājās arī par šo.

    Vairumā gadījumu ar roku rakstītais svarīgs ir tieši tiem, kuri paši raksta. Ne visi to tik ļoti novērtē.

    Es galīgi nejūtos ne nogrēkojusies, ne slinka, nosūtot šādu kartīti.

    1. Nekad nesapratīšu, kāpēc cilvēki taisnojas. Nesaku, ka man jāpiekrīt, tikai aicinu aizdomāties. Ja kādam to nevajag, tad iet garām, sūta pastkartīti ar tieši tādu pašu vieglumu, kā feisbukā dalās ar testiņu rezultātiem. Katram savs, saprotu, bet mani tas skumdina un to arī gribēju pateikt, taču īsziņa vai ieraksts uz feisbuka sienas ar “sveicu” manā vērtību skalā nekad nebūs augstu.

      Piekrītu par šo daļu: Taču uzskatu, ka šī akcija ir vairāk domāta tiem, kuri citādāk kartīti nenosūtīs. Jā, un tur arī ir mana lielākā sāpe. Nevērība, es to saucu par nevērību.

Leave a Reply to Brālēns Cancel reply

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.