Labrīt, tējotāji!
Marts lēnām sakārto lietas. Aizved uz sporta zāli, atlicina laiku ziloņiem un mirdz. Mirdz zeltā. Tāpēc arī vēl viens zeltīts zilonis šajā nedēļā, kuru daži no jums jau paspējuši apskatīt instagramā, izsakot par to savas pirmās sajūtas un asociācijas.
Rakstus zilonis salicis no vakardienas it kā vienkāršā ziloņa. Saku “it kā”, jo, lai uzdarinātu vienu vienkāršāku ziloni, ir jāveic dažādas sarežģītas darbības. Jūs taču zināt, lai noimitētu nejaušību, jānopūlas divtik. Visu to apzināto nejaušību rezultātā ir radies šis klimtīgais zilonis, kurā var vērties ilgi, jo ilgi.
Ja kāds jautās, kā tiku pie tiem apļiem, man jāatzīstas, ka nezinu. Vienu gan zinu skaidri – visu sarūpēto materiālu var ātri sabojāt, ja laikus neapstājas un neatzīst sev, ka šis būs labi, ka nav jāgriež vēl, lai uzzinātu, vai tur tālāk nebūs vēl labāk. Tā ir tāda kā spēle par izlemšanu un apstāšanos. Par saprašanu, kad ir īstais brīdis un vai ziņkārība, ņemot virsroku, visu nesabojās.
Auskari tiks pie zeltītiem auskarāķīšiem ar bumbiņu galā. Tā man ļoti gribētos, jo tas ir tas, kas šeit prasās. Gan ziloņa, gan auskaru saturs pats par sevi jau ir daiļrunīgs, tāpēc metāliskās detaļas prasās lakoniskas.
Kā jau solīju, šis zilonis ir pieejams.
(Tas bija ļoti ātri. Zilonis rezervēts Ingrīdai.)
Lai silti!
Es, protams, saprotu un redzu, kur te tas Klimts, bet pirmais, ko, ieraugot šo mazulīti, nodomāju – kā koka inkrustācijas, senatnīgās, aristokrātu no cēlkokiem darinātās mēbeles. Resnvēderainas parādes trauku kumodes un vareni trīsdurvju skapji, majestātiski grāmatu plaukti un pragmatiski, nelokāmi rakstāmgaldi. Un tas viss – muižās un smalkākajos Rīgas dzīvokļos.
Otrs variants man būtu dzintars, tas raibais. Ar iebalzamētu kukaiņu, zariņu, dažādu krikumu piemiņu no tāltāliem, nesaskaitāmi seniem, neredzētiem laikiem un pasaulēm.
Abos variantos – kaut kas senatnīgi smalks, pirmklasīgs, ar netveramu, neizskaidrojamu burvību :).
Arieta, Tavus komentārus neviens nepārspēs. Milzīgs paldies par Tavu detalizēto redzējumu. Ģeniāli!