Peld tur tālumā un kacinās. Mākoņi. Skaita minūtes, līdzpaņemtos lietussargus. Skaita, vai ir vērts. Vērts lejā nākt. Cik tavs rīts šorīt vērts?
Es šaubos.
Biežāk kā agrāk.
Bet vēl biežāk apbrīnoju cilvēku pārliecību un nešaubīšanos, kas nāk no viņiem. Paškritikas trūkumu. Apbrīnoju, kā viņi neapšauba to, ko redz, neapšauba to, ko dzird. Nē, nesaku, ka nav jātic vai jāuzticas. Nē. Šķiet, ko tādu var iezīst tikai ar mātes pienu. To pārliecību. To cieto pārliecību, ka viss ir tā. Jo kā gan citādi? Galu galā sanāk, ka tam pienam, ko deva man, bija piejauktas šaubas.
Labrīt, Miera iela!
Tur dažreiz ir mākoņi, kas izskatās pēc kalniem, bet kā gan zināt, ka tie nav kalni? Kā gan zināt, ka kādi kalni nav mākoņi?
Šī rīta neizmērāmās vērtības – bērnu neviltotie prieki un apbrīna par dziļajām peļķēm, un prieks par gumijzābakiem kājās, lai ar baudu tās var izbradāt; neskaitāmie sajūsmas saucieni par ūdens šaltēm aiz mašīnas loga :)
Par mākoņiem – nekad nevar zināt, nekad! Tikai iztēloties un iedomāties kā ir vienā vai otrā gadījumā.
Pēc bildes spriežot, dzīvojam vai nu vienā mājā vai blakus mājās. Sveika, kaimiņien! ;)
Sveika! Tā varētu būt. :)
Man ir pāris draugu, kuriem te dzīvo draugi un viņiem rodas sajūta, ka te dzīvo visi.