Kad pilsētā ir migla, es kļūstu mazliet vāja. Braucot pa Krastmalu, nespēju apturēt sajūsmu un nerimos atkārtot: “Bet tu paskaties, paskaties, cik migla ir skaista!” Tā parāda daļu, apslēpj visas tālumā esošās neglītās otra krasta ēkas, bet tuvākās ietin tādā kā šallē. Mīkstā un gaisīgā.
Bet sākumā bija agrs rīts, migla un Miera iela.
Roka nogurusi, mazliet notriepta ar tinti, mokoties es varētu mest krūmos plinti. Nu labi, ziloņi arī kādreiz bija šķībi.
Lai gaiša un priekpilna diena!
P.S. Paldies par tiem burvīgajiem e-pastiem, ko man rakstāt.
Tik skaisti! Un miglā patiesi tāds noslēpums, mazliet burvestības…
Bet tā roka tā labi sāp, vai ne? Un tintes traipi liek pasmaidīt un vakarā, par spīti visam, atkal ķerties klāt :)
Paldies! Nezinu, vai labi, bet zinu, ka daudz jātrenējas. Arī tagad pāris lapas jāpieraksta, bet tik trakoti nāk miegs.