Latvieša sajūtu kalendārs

Ap šo laika periodu man parasti nāk mazlietiņ smiekli.. visi noskrējušies, noēdušies un nu pūš un elš, gatavodamies Jaunā gada sagaidīšanai. Bet vispār smieklīgi, ko latvietis darītu, ja neviens šim neatgādinātu, ka Ziemassvētkos jākļūst labam, jādod (lasi, jādāvina), jāpiedod un jāmeklē miers sevī? Ko latvietis darītu, ja viņam neviens ap 14. februāri neatgādinātu, ka nu reizi gadā pavisam noteikti viņam ir iespēja mīlēt. Piedodiet, aizmirsu, Jaunā gada sagaidīšanas laikā publiskās svinēšanas vietās ir pavisam legāli bučot visus, kurus kārojas, jo tie taču svētki, kurus visa pasaule svin un nav jākautrējas iet klāt un sveikt!
Atpakaļ pie Valentīndienas. Lūk, šajā datumā visiem ļauts mīlēt un dāvāt rozes, rakstīt slepenas zīmītes un cerēt, ka zīmītes saņēmējs jūt to pašu.

Pēc Valentīndienas ir neliela pauze un, ja nu tomēr, kāds vīrišķis Valentīndienā nesaņēmās, 8. martā šim ir ļauts amoru nospēlēt vēlreiz. Šī nu ir diena, kad visas sievietes pēkšņi atceras, ka viņas ir sievietes, tādējādi piesakot savu kandidatūru uz ziedu saņemšanu.

Pēc visām šīm ziedu dienām var nodoties Lieldienu gavēnim. Kurš nu uz ko gavēs – cits to uztvers, kā pavisam legālu iespēju pabadoties un savu knakstīšanos ap ēdiena šķīvi pasludinās par atļautu un pat veselīgu. Cits tomēr būs gudrāks un mēģinās savā ikdienā atteikties no kādām kaitīgām lietām, tādējādi mazlietiņ padualējoties ar sevi. Par pašām Lieldienām īsti nekā sakāma nav. Te nu nav ne apdāvināšanās, ne arī pantiņu. Pilnīgs miers un klusums, vien tik kā katliņš burbuļo ar šķidrumu, kurā krāsojas olas.

Kaut kur ap šo laiku, latvietis parasti sevī atklāj patriotisma jūtas, uzvelk sarkanibaltsarkanu kreklu, dzer alu, ēd čipšus un ir patriotisks Latvijas hokeja izlases līdzjutējs.

Ap 4. maiju vēlreiz kaut ko nomurmina par patriotismu un pacietīgi sāk gaidīt datumu, kad reizi gadā pavisam legāli būs atļauts mīlēties :D Dzert alu, ēst sieru, lekt pār ugunskuru un mīlēties. Jāņu bērni dzimst martā.. tad nu var papētīt tos radurakstus, draugu radurakstus un redzēt, kurš patiesi šo iespēju izmantojis.

Pēc Jāņiem ir ilgs sausuma periods, vasaras svelme, un, kuram tad īsti interesē kas vairāk par plunčāšanos, gulēšanu jūras smiltīs un nebeidzamu ballēšanos (eh, kā atceros to šī gada vasaru!)

Nāk rudens, gaisma atkāpusies un ir vēl viena iespēja sevī atklāt patriotu, piespraust sarkanbaltsarkanu lentīti, dziedāt patriotiskas dziesmas pie ugunskura, kas iedegts Krastmalā vai kādā citā malā. Domā, ko gribi, bet atkal gads ir apkārt un atkal ir iespēja kļūt labam, lūgt piedošanu, piedot un dāvināt.

Zinu, viss mazliet pārspīlēti un ironiski, taču gribētos, lai visas labās sajūtas un jūtas mēs atcerētos biežāk nekā tikai tad, kad kalendārs sauc!

Lai darbīga šī gada pēdējā nedēļa!

Mūzika TE.

Published by

Kni

Love yourself more

5 thoughts on “Latvieša sajūtu kalendārs”

  1. Kni,patiesībā jau visam piekrītu – tāds tas latvieša gads ir. Protams, jāmīl sievietes un vŗīeši, jāsveic vienam otru ar dāvanām un ziediem un jāmīlējās pa visiem kaktiem būtu biežāk, bet tomēr ir labi, ka gads sadalīts tā, ka ja ko aizmirstas, to veikli atgādina dātums kalendārā. Piemēram, šogad, manī patiesi ieplūda patriotiskas sajūtas 18. novembrī! Citās dienās ne tik ļoti :D

    Par 14.02 un 8.03, īstenībā…. esmu pamanījusi, ka mūsu paaudze to tomēr ignorē. Man 14.02. asociējas vairāk ar skolu, kur gaidīju izredzētā vēstuli slepenajā pastā :) Bet 8.martā, parasti mazliet par šo visu iesmejam.

    Knī! Priecīgus svētkus! Atkal ;)

    1. Tur nav kam piekrist, mīļā sirds, man gribējās izrunāties un mazliet paironizēt, bet citādi.. pavisam reāls datums :D Otrdien :D Tagad tikai rītdienas laikā jāmēģina publiku pārliecināt, ka mans īstais vārds nav Kni :D

  2. es nevaru opreģeļitsa: vienbrīd domāju, ka jāmīl ne tikai 14.februārī, bet citbrīd – ka ir labi, ka kalendārs atgādina – ir laiks atcerēties (mammu, tēti, valsti, draugus…) Nu i nezinu, kā labāk.

Leave a Reply

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.