Ļaujiet viņai mēģināt vēlreiz

Sestdienas naktī biju sīki izdomājusi, kā tieši ziediem jāvijas pār ziloņa muguru, cik lieliem tiem jābūt un ar kādu toņu pāreju. Taisīju, priecājos, nosūtīju īsziņu, lai arī tajā galā papriecājas, bet tad notika acīm redzamais neticamais. Kopš tā brīža sāku apšaubīt savu acu spēju redzēt. Baltais bija kļuvis viegli rozā.
Rozā tas var kļūt krāsnī, ja temperatūra ir par augstu, tādējādi radot reakciju, taču vēl necepts polimērmāls un viegli rozā dzina mani izmisumā. Viss vakars, kas vērtās naktī.. viss darbs vējā, jo, lai arī noteikti atrastos kāds, kurš censtos mani pārliecināt par to, ka defekts var būt arī efekts, nebija šis gadījums.

Nolēmu ignorēt un pievērsties šim jautājumam pēc piecu stundu miega. No rīta baltā daļa piparmētru zaļajā zilonī joprojām rādījās viegli rozā. Miedzu acis, pilināju pilienus, birdināju asaras, centos rast mierinājumu un nomierināties. Nomierinājos un darināju visu no jauna.

Baltā daļu samazināju līdz minimumam, taču pēc brīža viss atkārtojās no jauna. Mans izmisums piedzīvoja kulmināciju un doma “bet es taču apsolīju, bet es taču apsolīju, ka paspēšu” plosīja iekšas. Es nevaru cilvēkam iestāstīt, ka tas defekts ir efekts, ja pati tam neticu. Pāris sekunžu laikā viss tika samīcīts viendabīgā masā un es pametu māju uz pāris stundām.

Atgriezusies, jau trešo reizi sāku visu no sākuma. Veidoju ziedlapu, taču šajā reizē bez baltā. Darbs veicās daudz raitāk, taču doma par to, ka kaut kādā mirklī viss var sabojāties, nedeva mieru. Viss izdevās labāk nekā cerēts. Ļaunu pārsteigumu nebija un varēju atviegloti uzelpot. Gatavs! Vēl viens pirparmētru sērijas zilonis.

Published by

Kni

Love yourself more

10 thoughts on “Ļaujiet viņai mēģināt vēlreiz”

  1. Tas pārdzīvojums, ko izjuti… tik pazīstams…
    bet pirmā doma, neizlasot tekstu, – cik labi, ka es jau esmu iezīmēta ar vienu no ziloņiem… jo citādi tā būtu apmaldīšanās – visi ir skaisti, visi šķiet savējie un katrs ir pārsteidzošs pats par sevi…!
    Nepadodies!

  2. Pilnīgi piekrītu Gicha – (es gan neveidoju superskaistus zilonīšus), bet šo sajūtu – bezgalīgu izmisumu – pazīst katrs. Īpaši jau šādās situācijās.
    Tikai tagad sapratu, ka tos skaistos ziloņus bildēs esi veidojusi pati – iepriekš vienkārši nespēju noticēt, ka cilvēks kaut ko TĀDU ir spējīgs izveidot ar savām rokām. Komplimenti Tev! (Esi satriecoša rokdarbniece.)

  3. Šķiet, kā neviens kompliments, neviena uzslava nevarētu aizvietot/aizpildīt Tevī esošo tukšuma sajūtu. Kuru radīja neveiksme ar pirmo šī ziloņbērna versiju..

    Tu tiešām esi malacis!!! Un Tava uzcītība, gribasspēks un spēja nepadoties, ir kaut kas tāds, ko manuprāt vēlētos ikviens!!!

  4. PALDIES!
    Mēnessmeitēn, pacietība man ir tikai galda “rajonā”. Ārpus tā robežām pacietības ir tikpat daudz kā lielākajai daļai. Sirdsapziņa runā skaļi, tāpēc, lai arī zemeslodi tur vairs tikai divi vaļi, ir lietas, kuras es citiem nevaru atdot, ja man tās nepatīk, tāpēc jātaisa, kamēr pēc manām domām ir labi.

  5. Lai ko Tu teiktu par savu pacietību, es to apbrīnoju… Gan to tās daļu, kas naktīs Tevi notur, gan to, kas iziet “pastaigāties” un atgriežās atkal un atkal pie tā, ko esi nodomājusi…
    Skaisti, svaigi un garšīgi!… Tiešām…

Leave a Reply