Pamosties svētdienas rītā ar sajūtu, ka kaut kas ir nočiepts, turklāt labprātīgi paritinot pulksteņa rādītājus par vienu stundu uz priekšu. Sak, mums tā laika ir pilnas kabatas, ņemiet vēl vienu stundu. Dāvinu! Kaut kad atdosiet. Pirms ziemas.
Tā nu dāvinot stundu, es lavierēju starp ziloņiem un grāmatu, starp grāmatu un virtuvi, starp virtuvi un āru, mistiskā kārtā paspējot gandrīz visu, tikai tā stunda.. tā atdotā stunda vēl mazliet sāp. Sāp šorīt acīs.
Gatavojoties Lieldienām, man te mazi kriksīši. Ausīs liekami.
Nedēļa saīsināta, tāpēc, pirms uz svētku laiku virtuvē iestājas klusums, izstāstīšu jums vienu recepti, kā arī parādīšu pirmo daļu tam, kas notiek, ja bērni sazīmē ziloņus, bet zīmējumus iedod man.
Lai koša nedēļa un lai silti!
