Kni virtuve

love yourself more

Ledusskapis uz riteņiem

Biju domājusi šovakar nerakstīt, jo mani gaida plastika un pirms tam mazlietiņ ēdiena, jo sakarā ar aktīvajām sporta gaitām nu ēdu gluži vai par diviem.

To, ka Rīgā un visā Latvijā iestājies teju vai mūžīgais sasalums, kuru pavada spožākā saule, kāda pusgada laikā ir redzēta, nevienam vairs nav jāstāsta. Rīts bija agrs un es mazlietiņ kavēju, lai gan patiesībā, ja ieskatās pulkstenī, biju +/- tieši laikā. Regulārais brauciens ar tramvaju, jo šajā aukstumā uz centru kājām iet neuzdrošinos un tad veiklā riksī uz autobusu, kas nenāca veselu mūžību. Ja kādreiz gaidot trešo autobusu, ar kuru braukt mājās, tā atbraukšanas laiku Raiņa bulvāra pieturā rēķināju 15.trolejbusu skaitā, tad gaidot 2. numura autobusu, var skaitīt trešos trolejbusus. Es salu un man bija ne līdz skaitīšanai. Griezīgais vējš zāģēja pa seju, saldēja ledus klucī matus un kāju pirksti pārvērtās par nekustīgiem piedēkļiem. Autobuss joprojām nenāca, bet cilvēku kļuva vairāk.

Nogaidījusies krietnu mirkli, pie apvāršņa ieraudzīju busu, kas ripināja pieturas virzienā. Iekāpusi busā, sajutu saltu gaisu un neizsakāmu aukstumu. Sēdošie atgādināja katliņus vai tējkannas, kas sākušas vārīties un nu pa snīpi (viņi gan muti) laiž laukā tvaiku. Vēroju savu elpu un jutu, kā aukstums vēl vairāk pārņem visas jau tā nosalušās ķermeņas daļas. Vieglāk nepalika, taču mierināju sevi ar domu, ka tas pieturu skaits nav tik liels.

Salu un mēģināju saklausīt to šņācošo troksni, kas rodas tad, kad telpā ieplūst siltais gaiss. Neieplūda. Ja ir teiciens, ka, ja tantei būtu riteņi, tad viņa būtu autobuss, tad, ka šis buss būtu baltā krāsā, tas būtu ledusskapis. Ledusskapis uz riteņiem ripināja tālāk un es turpināju pārvērsties ledus klucī. Vēroju, kā man pretim sēdošā meitene centās kustināt un apļot kājas gluži kā es. Tas nelīdzēja un kūpošo tējkannu tvaiks izmisīgi centās piesildīt plašo rūmi. Bez panākumiem.

Izkāpusi no busa biju tik dusmīga, ka pirmo reizi tiešām paskatījos uz autobusa numuru un, ejot 5 minūtes līdz darbam, skaitīju to kā mantru. Numura atkārtošana bija kā burvju vārdi, kas draudēja mani pārvērst par stukaču. Jau domās rakstīju sūdzības tekstu, bet tajā pašā laikā centos iet cik ātri vien iespējams.

Ievēlusies darbā kā lāsteka, atkritu sekretāres krēslā un novilku zābakus, lai kājas saceltu augšā un kaut drusciņ plaukstās sasildītu pēdas. Pēc mirkļa kolēģe piesteidzās ar elektrisko sildītāju, savukārt otra kolēģe nesa piparu rūgto. Esot vēl palicis no mūsu kolektīvās iekšu dezinficēšanas. Pielēju pilnu espresso krūzīti un cirtu iekšā. Vells, kā tie pipari dedzināja muti un kaklu. Tiku pie tējas krūzes un lēnām kusu. Labi kolēģi ir zelta vērti!

Pēc tam, kad biju atguvusies, ņēmos meklēt kādu epastu, uz kuru nosūtīt savu sāpi. Loģiski, ka Rīgas satiksme šādu iespēju nepiedāvā, jo pieļauju, ka sūdzības pārpludinātu viņu epastu tik ļoti, ka viņi nespētu tās lasīt, kur nu vēl atbildēt. Nosūtīju stāstu uz diviem epastiem, lai gan sajūta bija, ka tas ir sauciens tukšumā un uz manu saucienu atbalss nebūs.

Nepagāja ne pāris stundas, kā aizsākās mana sarakste ļoti laipnu informācijas centra operatori. Lai arī atbilde bija visai ūdeņaina, visu cieņu, es atbildi saņēmu, taču mistiskā kārtā pēc manis sniegtajām koordinātēm, laikiem un autobusa numura, braucošo ledusskapi sazīmēt viņi tā arī nespēja. Centās jau ļoti. Trīs epastu garumā. Lai kāds arī rezultāts, patīkami, ka otrā galā tomēr kāds ir. Cik tas darbs godprātīgs, nezinu, bet, kā zināms – arī “nē” ir atbilde!

Foto: http://vi.sualize.us/tag/black/?page=5

Atvilktne: Kni.stāsts
  • Mēnessmeitēns saka:

    :) Aizvakar sēdēju autobusā, auksts. Šoferis apkuri neslēdz. Cilvēki jau mēteļus uzvilkuši, es turos, apsedzos ar savu šalli ko nopirku no Tibetiešu mūkiem, sēžu. Kājas jau ledainas pārvēršas. Un bāc, neviens neiet neko teikt. Paskatos apkārt, bāc, iebraucēji. cēlos augšā un gāju teikt, lai apkuri ieslēdz. Ieslēdza. un es sajutos kā cilvēks. lai gan man bija jābrauc 5 h nevis dažas pieturas!;)

    19/02/2011 at 00:10
    • Kni saka:

      Aukstums iemācīs mūs runāt :D

      19/02/2011 at 00:49
  • ezz saka:

    Arī autobusos ar apkuri ir auksts. Braucot 40.maršruta busā no centra līdz Mežrozes veikalam 2x nedēļā, 5 nedēļas, tikai kādas 3x esmu izkāpusi ar siltām kājām…

    20/02/2011 at 17:52

Leave a Reply