Ievads Nr.1. Es varu iet gulēt vienalga cikos – desmitos, vienpadsmitos (deviņos vēl nav mēģināts) un tik un tā mosties ar sajūtu, ka nav gana. Papildus visam vēl zemapziņa spēlē jokus un kārtējo reizi miegā sūta kādu no Valdiem. Šoreiz to dejotāju un domāju, vai tad tiešām nebija neviena labāka, ko man atsūtīt, ka šitas jāsūta? Sniedz roku kā vecai paziņai un saka, ka jādejo būšot. Nu padejojām ar, bet es tomēr būtu gribējusi citu.
Ievads Nr.2. Tagad atzīstās, kurš tik ļoti pagājušajā nedēļā pret debesīm ņaudēja un lūdzās, ka šis rīts mūs sagaida ar slapjumu un kaut kādiem neredzētiem, teju vai mistiskiem piecpadsmit grādiem?! Ceru, ka tagad jūs jūtaties labāk, ka nu atkal ir iespēja siltāk saģērbties un papildus visām pendelēm vēl līdzi staipīt lietussargu! =)
Vairs nekādu ievadu.
Avotielas rezidencē viss pa vecam – kāds ik pa laikam pakaro par ierastajiem strīdus objektiem, bet kas vēl svarīgāk – pavards kūp. Lai kā nesteigtos laiks, lai kā nenāktu jauni ļaudis, tajā mājā virtuve joprojām ir varenākā vieta un, aizejot turp, ar tukšu vēderu mājās neviens neiet. Tā arī manas istabas (joprojām to gribas saukt par savu) jaunā iemītniece ir pavarda pavēlniece, kurai garšo ēst. Nav ne jausmas, kā bija ar iemītnieku pirms manis, bet to, ka vietas pievelk līdzīga tipa cilvēkus, man gribētos domāt gan. Vismaz tā periodiski pa “paaudzēm” it kā grupējot viņus pa divi. Tas ir apmēram kā dejot “kas dārzā” – galu galā līdzīgo ieliec savā vietā. Citādāka kaluma cilvēks nāk vienīgi tad, kad “ieliec savā vietā” ķēde tiek pārtraukta un “vietā nācējs” tiek meklēts citām metodēm.
Saēdusies Avotielas rezidencē, manuprāt, gardāko dārzāju sacepumu, kādu vien nācies ēst, sapirku visu nepieciešamo savējam tirgū. Griezu šķēlēs jaunos kartupeļus, saīsināju sviesta pupiņu garumu, iešķēlēju burkānus, jauno kabacīti, sakaisīju garžvielām un baziliku, ieslēpu pa kādam sviesta pikucītim, bet noslēgumā, kad viss jau izsutinājies mīksts, pagaisīju džugas sieru un vēl mazlietiņ bazilika. Vakarā vien nogaršoju kriksīti, bet pēc ilgiem laikiem ar nepacietību gaidu pusdienlaiku, kad beidzot to visu gardumu varēšu notiesāt!
Lai jums koša pirmdiena!
(Galvenais kājas turiet sausas)
Foto moto loto no šejienes
Ak dies!!! Cik ņammigi uzrakstīji!!! Pusdienlaikā būs jādodas meklējumos, jo mana pusdienkaste šodien iztukšītis…:)
Es neticēju savām acīm, lūkojoties uz grādīzeri… 15…brrrr Un par pamošanos ar varu tikai piekrist… ej gulēt cikos gribi, vienmēr par maz… tikai sestdienas rītā, kad nogulēts līdz 10 vai 1,1 man beidzot ir sajūta, ka gulēts gana un svētdienas rītā esmu augša jau 7… bet pirmdienā atkal viss no gala….miega bads :D
Es vakar ap pusnakti uzbūru gardumgardu lazanju, tā kā man ēst vēl joprojām negribas (:
Un esmu viens no tiem, kas gribēja nedaudz slapjuma, kaut arī man patīk, ka ir ļoti silti. Lai arī ķermenis par to ne vienmēr ir priecīgs. Lietussargu gandrīz nelietoju, arī nekādas siltās jakas šorīt nevilku – ir labi tāpat. Un pašlaik jau pēlēkais ir izklīdis un atkal saulīte ripo pa zemes virsu. Viss ir labi!
Šajā nedēļas nogalē apsaimniekotājs mainīja kondicionierim kūleri. Laikam uzlika tik jaudīgu, ka atdzesēja visu Rīgu :(
Prieks, ka mans sautējuma patents dodas jau uz citām virtuvēm :)
pfu, regulāri jaucu vietām sautājumu ar sacepumu! Labi, ka tie tikai vārdi.
:D Nu reizēm sautējumi kļūst par sacepumiem, bet reizēm sacepumi nesacepas un kļūst par sautējumiem :D