Pirms vairākiem gadiem kādam par godu iemācījos cept plānās pankūkas. Vēl tikai piebildīšu, ka šim kādam tās nekad tā arī neuzcepu, taču prasmes tagad man ir. Varbūt šis ir tāds muļķīgs iesākums tēmai, taču derēs.
Kad pagājušajā gadā man tika sarīkots intensīvais kurss dzīves skolā ar pilnīgu sagraušanu un instrukcijām piecelties (kuras tā vien šķiet ir a la ķīniešu valodā. Tas ir apmēram tā pat, kā aiziet uz bodi un nopirkt kādu elektroierīci vai vienalga ko, kam nepieciešama lietošanas instrukcija. Aizejot mājās, nākas konstatēt, ka pievienotajā grāmatiņā viss paskaidrots tikai svešās un tev nesaprotamās mēlēs. Pārņem domas par to, ka nu ir pēdējais laiks iemācīties bulgāru valodu, vai vismaz zviedru, kas pat varētu tālāk dzīvē noderēt), meklēju atbildes uz visādiem jautājumiem, kuri vienmēr ir bijuši kaut kur te pat, taču atbildes uz tiem un vispār iedziļināšanās tajos nav bijusi nepieciešama.
No vienas sarunu tēmas vakardien nejauši sanāca aizklīst līdz citai un līdz ar to citu uzpeldēja jautājumi, par kuriem man jau sen vajadzēja izrunāties, varbūt ne te, taču vajadzēja. Par lietām, ko mēs darām un kāpēc mēs darām un par cerībām, kuras citi uz mums liek. Vienmēr esmu apskaudusi cilvēkus, kuri jau no bērnības zina, ka viņi būs ārsti, juristi, celtnieki, arhitekti vai vēl sazin kas, un jau no apzināta vecuma iet uz savu mērķi. Jā, ko tur liegties, esmu izjutusi mērķa trūkumu, taču ikreizi, kad licies, ka esmu atradusi kaut ko tieši sev un kaut ko tādu, ar ko sevi realizēt, citi no malas ar šo domu likušies pārņemtāki nekā es un tad rodas sajūta, ka man šo lietu atņem vai arī sāk virzīt tā, kā viņi to ir iedomājušies kādai man vajadzētu būt šo lietu darot. Tas ir tas mirklis, kad liekas, visa mana aizraušanās slīd no rokām laukā, jo man neļauj dabiskā ceļā attīstīties. Neļauj domām plūst. Ziniet, un tad ir tas mirklis, kad gribas kliegt (jo nedzird) – es spēlēju galveno lomu! Es! Tev ir sava loma un šī ir mana izrāde, uz kuru esi atnācis, cilvēk, un tu vari piedalīties, taču mums katram sava loma. Ļauj man būt un darīt pašai.
Otra sarunas tēma bija par to, cik ļoti mūsu izvēle kaut ko darīt ir mūsu izvēle un nevis kāda cita iedvesta. Kādam citam par prieku. Un cik ilgi sev viskaut kas jāstāsta, lai sevi pārliecinātu, ka tas patiešām ir tas, ko tu vēlies un nevis kāds cits, ka tā patiešām ir tava ideja un tava vēlme un ka tā nav izpatikšana vai pielāgošanās, lai taptu pieņemts un mīlēts. Un vai tad, kad mēs sakām, ka kādam mūs jāpieņem tādus, kādi mēs esam.. vai mēs paši šo cilvēku tādu esam pieņēmuši, vai arī joprojām dzīvojam mistiskās cerībās par to, kas no šī cilvēka varētu sanākt un kādu mēs to gribētu redzēt?
Es cenšos pieņemt cilvēkus tādus, kādi viņi ir. Man nekad nav bijis izdomāts ideāls, pēc kura, tad es censtos izmainīt kādu. Ja cenšas kādu izmainīt, tad agrāk vai vēlāk, šie cilvēki pamet mūsu dzīves. Protams, pēc tam jau tikai saproti, ka tā ir labāk!
Man šķiet mūžīgā diskusiju tēma… varbūt par biežāk – nevis diskusiju, bet tieši pārdomu, kad nākas secināt un izfantazēt kā būtu, ja būtu gājis citu ceļu..
..es jau no bērnības, no sākumskolas un pamatskolas laikiem zināju, ka ļoti gribu mācīties interjeru.. man tas likās tik tuvs, mīļš, īpašs un patīkams – tik ļoti gribēju to izmācīties un radīt citiem mājokļus. Taču vecāki gadu gaitā ieborēja to, ka man galva strādā, un ka es varu vairāk, un ka ja gadā izlaiž 20 interjeristus tā skola, darbu dabū tikai 3 (tajā laika tā bija – interjeristus nevienam nevajadzēja), bet kā ir tagad?
šo runu rezultātā – es BRĪPRĀTĪGI (ietekmēta ilgu gadu gaitā) aizgāju mācīties “Perspektīvo” UZņēmējdarbības Vadību. Un kas es esmu?? cilveks ar izglītību kā vēl cik tūkstošiem??, strādāju bankā un joprojām katru dienu sapņoju, ka tomēr ir jāsāk mācīties interjers, neskatoties uz to, ka visa dzīve jau liekas stabila un sakārtota…
Sapnis nekur neizzūd,. lai arī cik tālu tu no tā esi aizgājis vai novirzījies… tas Tevī vienmēr būs…
..un man liekas, ka var tomēr saprast – vai tas sapnis/mērķis ir Tevis pašas izlolots vai citu… man liekas to ir viegli saprast – un ja tas ir pašas izlolots – tad tomēr ir jāpriecājas par to, ka apkārtējie to atbalsta un par to priecājas…
Agnese, noskaties “Up in the Air”, patiesībā Tev vajag tikai vienu epizodi. To, kur Klūnija varonis no darba atlaiž kādu vīrieti, kas pēc aicinājuma ir pavārs.
Citādi, man nav nekas pret atbalstu, esmu pret to, ka kāds sāk dzīvot manu sapni manā vietā. Es pati gribu, jo tas ir mans sapnis un vēlos, lai ļauj man to radīt un būt tajā tādai, kāda es esmu, nevis tādai, kādu mani grib redzēt.
Atbalstīšana patiesībā ir māksla un tā ir jāprot.
Tu rakstīji par savām – uz Tevi liktām cerībām un saviem sapņiem, es pamatīgi aizdomājos par sevi. Visbiežāk šāda spārdomas tiek nogrūstas malā, lai nekņudina sirdsapziņu. Veselīgi ir reizēm tās pacelt augšā. Uf. Paldies.
O! Una arī lasa Kni :) Čau, Una! :D
Tā kā es no šīm lietām maz ko saprotu, tad izteikties par tēmu man ir krietni vieglāk.
“Tu, kas te ienāc, cerības atstāj ārpusē…” /D.A./ Ar šo parasti uzņem paātrinājumu virtuves sarunas mūsu kompānijā/ģimenē ar tās jaunāko locekli 20 gadīgo Māru. Kas es esmu, kur man jāiet, ko tie vīrieši grib, ko man darīt – un citi mega eksistenciālie jautājumi.
Tad mēs – filozofijas, fizikas, farmakoloģijas un citu f.. zinātņu apbružātie un nomocītie, ar biologa apņēmību un idiota centību izzināt un vēlreiz pārbaudīt, no kā sastāv purva varde, ar sev vien zināmiem instrumentiem preparējam nabaga kustoni – kāds no kurā gadījumā ir konkrētais jautājums vai dzīves paklupiens.
Neviens virtuvē nav kāpis uz krēsla, lai skaļi visiem klātesošiem paziņoju, bet tas koncepts parasti gaisā virmojis viens un tas pats. Tas balstās uz diviem mastiem: (i) kauns un (ii) cena. Nekad neesam pretendējuši uz šo kā vispārzināmas patiesības atzīšanu, bet tā kā kopā turamies līdzīgu uzskatu dēļ, tad vienā dziesmā vienoties mums vismaz savā starpā nav nekādu problēmu. Tos laikam sauc par draugiem.
Pirmais, par ko Mārai skaloju smeldzes ir tas, lai ko tu darītu, tev nedrīkst par to būt kauns pašai no sevis. Sabiedrību, draugus, cāļus uz brīdi noliekam malā. Tev ir jābūt iekšējam lepnumam par to, ko esi sastrādājis vai taisies sastrādāt. Tas ir mērs. Pareizais virzies. Sirds balss. Sauc, kā gribi. Tu vari darīt muļķības, studēt, kur mamma liek utt., bet iekšējai, brīvai pārliecībai tev un tā ir jābūt par to, ko dari, gribi, sapņo. Tad tu vismaz zināsi, ka neesi uz pareizā ceļa un tas vēl priekšā, nekā mānīsi sevi, ka ceļš ir īstais un tomēr kaut kā nespēj tam noticēt. Skaidrība, ka tava vieta ir citur, ir labāka par šaubām, vai tava tagadējā vietā nav īstā.
Otrais ir cena. Maksa par tikumiem un netikumiem. Māra, tev neviens neliek pamest modeles karjeru. Tā maksa sliktākajā gadījumā var būt no family, no educatkion, no relief. Ja tas tev ir ok, dari. Tad tas bērns sāk apzināti domātu un uz pirkstiem rēķināt, vai viņš grib tādu maksu maksāt vai nē. Un izrādās, ka dažreiz grib. Un nečīkst. Tas patiesībā esmu tikai es, kuram dzīve friziera krēslā un nakšņošana uz čemodāniem liekas nepanesama. Viņai tas ir īstais draivs. Tad, kāda velna pēc man viņai mēģināt iestāstīt, ka tas ir slikti. Man tas būtu slikti, ne viņai.
Kopš tās reizes ir uzmanos ar smadzeņu skalošanu. Tas nenozīmē, ka man nebūtu viedoklis un pat pārliecība, ko Mārai vajadzētu darīt un no kā atturēties. Bet nekas nevar atturēt cilvēku kļūdīties, ja viņš ir nolēmis to izdarīt. Turklāt no tā ir arī labas ziņas – dvēseles rētām rotāta sieviete ir ļoti.. ah… Tās ir īstās! :-) Mana loma virtuves sarunās nostabilizējās pie cerību atmešanas – parādīt Mārai, ka visu var darīt, tikai ka cena ir noteikti un kāda ir varētu būt. Ja viņu tā nebaida vai viņa to vispār neuzskata par cenu, kafiju esam dzēruši veltīgi.
Vēlreiz – nemēģiniet to atkārtot mājās. :-) Tas ir tikai viens stāsts par „kas es esmu un ko ar to darīt”. Vienam der, citam – nepavisam.
“Tev ir jābūt iekšējam lepnumam par to, ko esi sastrādājis vai taisies sastrādāt. Tas ir mērs.”
zem šī Kases teiktā varu paraskstīties arī es, papildinot ar pavisam vienkāršu piemēru, man jau vidusskolas laikā likās nožēlojami, ka meitenes smēķē, bet dara to slapstoties, ja esi izvēlējies to darīt, tad dari ar pārliecību, ja man ir kauns par to, ko es daru, tad kāpēc es to daru?
Vispār jau šis ir ļoti plašs diskusiju temats, pat vairāki.
Arī mana sāpe, Kni, allaž ir bijusi tā neziņa, ko īsti vēlos, reizēm sajūta, ka esmu kaut kur ievirzīta … bet ejot laikam es esmu sapratusi sekojošo: lai cik dīvaini un neticami, tas dažreiz šķiet, bet dzīves notikumi un ceļi nav bez nozīmes, caur tiem satiec īstos cilvēkus, iepazīsti sevi, mainies caur to un tuvojies piepildījumam, es tam ticu, tikai jātur vaļā sirds, acis, ausis, maņas.
Un man ļoti patīk, ka laikam ejot un mainoties, pamazām vien var atkratīties no stereotipu kalniem, un pietuvoties savam īstajam es. Arī māksla pieņemt apkārtējos nešķirojot labajos, sliktajos, smukajos, nesmukajos utt., bet pieņemt kā cilvēku kā interesantu personību, būt atvērtam, arī mācos visu laiku mācos. Un reizēm mani pārņem milzu prieks, kad atskārstu, ka man izdodas veidot dzīvi un ikdienu tā, ka pašai prieks;)
Tātad divi spilgti klasiķi manā izpildījumā – we know what we are but we don’t know what we may be (šekspīrs) un vienmēr esi piesardzīga ar sapņiem, tie nevienmēr nāk par labu. Otrs klasiķis ir Kessīrers, kurš cilvēku raksturo kā – simboliksu dzīvnieku, kuru ne tik ļoti uzbudina ārējas vides kairinājumi, cik paša fantāzijas pasaule un tas kas tajā notiek. Kā teica reiz kāds mans pasniedzējs – smadzenes ir civlēka seksīgākais orgāns, un lai kā tu censtos tu tik un tā pasauli uztver subjetīvi (caur sevi). Bet apslāpēt savas ilūzijas ir svētīgi, citādi iznāk vilties nevis citos cilvēkos, bet pašam sevī.
Un ko juus PATS domaajat?
” apslāpēt savas ilūzijas ir svētīgi, citādi iznāk vilties nevis citos cilvēkos, bet pašam sevī ” – diezgan skaidri pateicu, ko domāju, jo parsti, kad lieku pārāk lielas cerības uz kādu citu, es aizmristu, ka tā daļa no tā cita ir tikai manis pašas izdomāta. Varbūt stils ir slikts, bet pateikt pateicu, tieši to ko nodomāju.
Viss, ko esmu te paspējusi izlasīt tikai atkal un atkal stiprina manu paziņu, ka, lai cik neglīti es mēdzu izteikties par to augstāko spēku (ja tāds ir), viņš nudien nav muļķis un cilvēkus atsūtījis īstos. Paldies.
Pamazām sāku saprast i bulgāru, i zviedru valodu. Bet tas pamazām. .. lai optimisti nesapriecājas. Pēc pirmā kritiena neviens neiemācās staigāt. Vēl paris reizes ir kārtīgi jānožaujas.
Похитители книг. Pērles.
Похитители книг. Я люблю… тебя 13.49
Kaut kā šķiet, ka nākamnedēļ būs kino vakars. =)
Krievu jaunās zelta paaudzes kanons. Питер FM.
Youtube pieejamā trailer mērķauditorija acīmredzot ir idioti. Filma ir niansētāka и про другое.
Nu jau Tu dod pa stīgām, bet vismaz par šo gan es zinu, kur dabūt un kam jāpajautā. Pirms divām nedēļām apmēram tieši skatīju treileri un nevarēju saprast, kāpēc vēl līdz šim to neesmu redzējusi.