Lūdz, ļaujies un paļaujies

Visas šīs dienas, kamēr atrodos savā brīvprātīgajā cietumā, esmu nonākusi pie secinājuma, kas visticamākais, manī jau dzīvojis sen, tikai tagad to ir iespēja izdzīvot uz savas ādas.

Ērtības padara cilvēku slinku. Patiesi slinku. Tas nekādā veidā nerosina ne domāt, ne rīkoties, ne atrast ko jaunu, taču, ieliekot cilvēku ierobežotos apstākļos, ierobežojot viņa kustības un it kā samazinot iespējas, domāšana un izdoma sāk savu uzvaras ceļu.

Ārsta norādījumi pavisam skaidri salasāmā rokrakstā paredz, ka pārvietoties atļauts tikai izmantojot kruķus un traumētajai kājai zemi skart nav ļauts. Tas nozīmē tikai to, ka mana kustīgā ikdiena ir padarīta nekustīga un nogādāt tēju no virtuves līdz istabai būtu visnotaļ neiespējami, ja vien pirms vairākiem gaidiem, pavisam citu iemeslu vadīta, es nebūtu iegādājusies termosu. Tādējādi esmu atrisinājusi siltas tējas jautājumu.

Sakarā ar to, ka kājai jābūt augstākā pozīcijā, citādi nāksies piedzīvot to, ko piedzīvoju pirmajā dienā, proti, kāja piepampa kā bluķis un vakarā nemaz nezināju, kur un kādā pozā lai to liek, lai vispār būtu iespējams gulēt. Tam visam par godu “ōfisu” esmu pārcēlusi uz gultu. Ōfisa pārcelšana uz gultu notika pa posmiem, proti, visas “detaļas” pārnesot pa vienai. Par šo gājienu pateicīga ir ne tikai kāja, bet arī mugura.

Katru reizi, kad kaut ko gribas izdarīt, prātā jāsāk shēmot, kuras darbības jāveic vispirms un kuras pēc tam. Kā tieši tās tiks veiktas un kas tieši darāms, lai visu procesu padarītu nesāpīgāku.

To, kā šajā mājā ieviest zināmu kārtību, vēl izdomājusi neesmu, taču šķiet, tas ir nākamais posms, proti, tādiem kā man, ir ārkātīgi grūti kādam lūgt palīdzību, turklāt vēl no malas skatīties, kā viss tiek izdarīts manā vietā. Es neesmu radusi ne lūgt palīdzību, ne paļauties uz otru, jo manī sēž tas “es pati, es pati”. Tādā mirklī vienmēr darbojas viens un tas pats princips – ja esi palūdzis palīdzību, tad neuzdrošinies uz palīdzētāju dusmoties, ja viņš ko nedara pa Tavam prātam, jo, kā zināms, ja negribi, lai Tev palīdz, dari pats, bet, ak, cik ironiski, pats izdarīt nevari. Eleganta skola par to, kā pārvarēt sevi, iemācīties lūgt un iemācīties pieņemt.

Tas ģipsis ir mans skolotājs.

Lai sausas kājas!

Foto no šejienes.

Published by

Kni

Love yourself more

5 thoughts on “Lūdz, ļaujies un paļaujies”

  1. Sāc, lūdzu, jau domāt un pieņemt, kā atļausi man pie sevis padarboties. Un brīnišķīgi zaičiki bildē!

  2. Tu gan esi viens rūdīts optimists, pat nejēdzīgā kājas ieģipsēšanā proti atrast pozitīvo :) Galvenais, izpildi Providences galveno uzdevumu – atpūsties, izgulēties un, jā, arī ļaut citiem palīdzēt. Uz cik ilgu laiku noteica mājas režīmu?

    1. Jā, jā, esmu līdz vēmienam prātīga :D
      Bet citādi man bija tikko pirmais pārbaudījums. Bija jāsēž mierīgi un jāskatās, kā man taisa dikti gardas vakariņas. Ja es būtu kaķis, tad tagad noteikti murrātu.
      Par mājas režīmu ir tā, ka nākamotrdien man taisīs atkārtotu rentgenu, jo diagnoze joprojām ir “aizdomas par … lūzumu”. RentĢēniji nedeva simtprocentīgu apstiprinājumu. Tāpēc kādam mani otrdien būs jānes uz poliklīniku. Tfo tfu tfu.. kāja nesāp, nevienu pretsāpju tableti arī neesmu vēl dzērusi.

  3. Uhhh! Izlasīju visu, ko pēdējo dienu laikā esmu palaidusi garām… tāpēc tādi novēloti veseļošanās vēlējumi…mani pēdējā laikā nepamet tā doma, ka tad kad neprotam paši apstāties, tiekam apstādināti…pati esmu apstādināta :) Veseļo kāju!

Leave a Reply to Antuanete Cancel reply

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.