Kni virtuve

love yourself more

Mācīt vai nemācīt?

Šodien epastā saņēmu tādu kā piebikstījienu no draudzenes, ka Tasty Telpa meklē cilvēku, citēju: „mākslinieku vai rokdarbnieku, kas vēlētos vadīt plastikas rotu darbnīcu. info@tastyshop.lv”. Vislabāk man patika piebilde – Zinot Tavu attieksmi pret šo visu, neesmu īsti droša, vai Tevi tas interesēs.

Redz, cik prātīgs cilvēks!
Nav jau tā, ka neapsvēru iespēju pieteikties, taču cenšoties atrast kādu „par”, visu laiku atradu tikai „pret”. Jau toreiz, kad gāju pie viņiem māžoties un tēloju, ka neko jau no plastikošanas es nejēdzu un ka vispār pirmo reizi plastiku redzu, dūša mazliet apskrējās. Uz drošības noteikumiem tur uzspļauj un tā īsti neko nemāca. Tāda parasta papļeckāšanās par astoņiem latiem, kas patiesībā plastikošanas nodarbībai ir visai maz.

No sērijas, kā būtu, ja tomēr būtu, tad cilvēkiem, kas pie manis nāktu mācīties, būtu jārēķinās ar šo:
1. jāuzklausa lekcija par drošības noteikumiem un to ievērošanu;
2. jāuzklausa lekcija par to, kā nebūs mani atdarināt un par to, kā mēs ziloni netaisīsim;
Šķiet, daļa gribētāju atbirtu jau pēc šiem pirmajiem punktiem.
Tie, kas neatbira, var lasīt tālāk.
3. tā ir varena ķēpa – kā iedomājos, ka uz turieni jānogādā krāsniņa, plastikas kalni, paliktnīši un daudzmaz kvalitatīvi štrumenti, rokas nolaižas, jo nekvalitatīvas lietas cilvēkiem likt priekšā nav manā stilā un ne arī pēc manas sirdsapziņas;
4. darba grupā nevajadzētu būt vairāk par 5 cilvēkiem, lai katram var veltīt pietiekami daudz uzmanības. Meistarklasēm, uz kurām esmu gājusi es, ir viena liela priekšrocība un proti – individuālais darbs. Ar mani ir strādāts viens pret viens un tā pieredze ir varena.
Cilvēks, kurš atnācis bez zināšanām un tikai sāk darboties, ir pelnījis īpašu uzmanību un mazliet vairāk atbalsta nekā tas, kurš jau tomēr šo to prot;
5. man joprojām liekas, ka daļa nebūs klausījušies otro lekciju un tiešām nekārojas satikt sajūsmas pilnus sekotājus ar piebildi – man vēl fantāzija nestrādā, skolotāj, neņem ļaunā, nospiedu no tevis…

Varētu sarakstu turpināt, bet es tomēr esmu par individuālu apmācību, nevis plastikotāju masveida štancēšanu. Ja nu kādam vēl dedzīgi pēc izlasītā gribās mācīties, droši var pieteikties. Deviņas ādas es nedīrāju un jābankrotē nebūs. Ja Agnesei joprojām kārojas, tad droši var celt roku un teikt: es, es, es. =) Es neesmu par Tevi aizmirsusi.

Foto no bloomingtonsouth.org/theoptimist/?cat=72

Atvilktne: Kni.stāsts
  • Viena cita saka:

    tad tu gatavojies! oktobrī gribēšu dzirdēt drošības lekciju un droši vien arī materiālus un rīkus iesim pirkt kopā. :)

    17/09/2010 at 12:55
    • Kni saka:

      Iesim, iesim :) Un krāsniņu arī nopirksim.

      17/09/2010 at 21:15
  • Churkstinja saka:

    Jāatzīstas, ka pirms apmēram gada es, Kni, Tavus jaukos ziloņus ieraudzīju draugiem.lv domubiedru grupas galerijās. Esmu arī pati pašmācības ceļā šo to uzķimerējusi, bet ne mirkli nebija ienācis prātā taisīt ziloni. :) Tāpēc, ka to jau dari Tu,un neviens labāk par Tevi šos brīnišķīgos ziloņus nemācētu :)
    Novēlu atrast Tevi tādiem skolēniem, kuriem pašiem sava galva uz pleciem, jo zinu, cik nepatīkami ir, ja “pa taisno kopē” skolotāju :)
    Un saka jau, ka mācot otru pats ar vēl kko paspēj atklāt un piemācīties klāt… ;)

    17/09/2010 at 13:31
  • zinkariga saka:

    cik izmaksa privata nodarbiba pie tevis? cilvekam, kas nekad ar polimerplastiku nav nodarbojies, lai iepazitos ar materialu un nogarsotu procesu.

    19/09/2010 at 02:14
    • Kni saka:

      Tev pienācis pasts!

      19/09/2010 at 11:01
  • Laura saka:

    es zinu, ka nekad negribētu kaut ko tādu darīt… esmu sajūsmā par roku darinājumiem, bet pati negribu… esmu nepacietības iemiesojums…vienreiz gribēju pamēģināt dekupāžu, tad auskaru taisīšanu…gribēšana jau nomira idejas līmenī… tavā priekšā kni noliecu galvu par pacietību :)

    20/09/2010 at 13:44
    • Kni saka:

      Paldies, bet tik augstu mani arī nevajag celt =)
      Pacietība ir treniņš, bet vispār vakardien tik labu mūziku radio skandināja, ka man burtiski no prieka tirpa pirksti un es lipināju dejojot. Rudu var apliecināt. Es viņai vēl visu skaipu piedziedāju.

      20/09/2010 at 17:46
  • Agnese saka:

    ..tad es tagad ceļu roku un satraukti kratu: “Es! Es! Es!” :D
    un parakstos zem visiem šiem noteikumiem :)

    22/09/2010 at 23:03
    • Kni saka:

      Agnes, saskaņosim laiku =) Atraksti man lūdzu epastā, kad Tev būtu ērtāk un es skatīšos, ko varu darīt visa labā.

      22/09/2010 at 23:20
  • Zizii saka:

    Es arī gribu celt roku gaisā un kliegt – Es! Es! Es!!!!
    Tāpec gribētos visu zināt – ko un kā vajag un arī ar kādām izmaksām jārēķinās.

    23/09/2010 at 18:14

Leave a Reply