Piektdienas vakars izvērtās visai klasisks – vēls, nogurums tāds, ka varētu padalīties ar vēl kādu, bet spītība lika sēdēt pie galda. Kaut kur pa vidu starp “varu”, “nevaru”, “gribu” un “negribu” es padevos un centos iedvesmu rast citādā veidā. Runā jau, ka esot jāizliekas, ka viņa nemaz ar nav vajadzīga, tad pati atnākšot un lūgšoties, lai iekšā laiž.
Ne nu lūdzos, ne nu kā, bet sestdienas vakarā šī bija klāt. Domās atgriezos vasarā, paskatījos uz izkaltētajām magoņgalviņām, paņēmu krāsas, ar kurām man kaut ko sarunāt vienmēr bijis grūti un nodevos darbam. Tajā brīdī, kad ideja ir pirkstos, mani traucēt nedrīkst. Lai arī neizrādu, bet es kļūstu pikta, jo brīdi, kad lietas sokas labi, tā varēšana jātur cieši un nedrīskt laist vaļā. Tā nu man sanāca bohēmiska magoņmeitene ar stīpiņu un diviem dažādiem auskariem.
Priekā un es tagad uz sportu, lai arī ļoti, ļoti negribās.
Čerez “ņemogu” jau daudz ko dzīvē var sadarīt, vai ne?
vaaaj, šitas daiļš! jums abām ar varēšanu ļooti labi sanācis sadarboties hehe
un tās krāsas! man atgādina tautiskos cimdus. ir tādi ar rozītēm :)
magoņmaizīšu nebūs ? un kā vēl būs !!! pilns smaids magoņu :D
pēc pirmās reizes pat neērti šitik smuku dabūt. kur nu vēl kopā ar magoņpodziņām !
pat neapzinoties, kā ko tādu var no tā plastikas kluča uztaisīt, bijīgi paklanos.
Laikam pavisam atviegloti nopūtīšos tikai tad, kad tas būs Tavās rokās. Paldies!
Redīsim arī paldies!
ielēju kafiju un saskumu – magoņmaizīšu nebūšot ;) bet man tās tik ļoti garšo un te tādu nav :( bet auskaru oriģinalitātei – desmit balles :)
pirmo ieraudzīju rozā ziloni – nodomāju, ka tāds jauks izdevies, bet tad pamanīju šo skaistumu… manuprāt, šis ir viens no glīšākajiem. vismaz man ļoti simpatizē. ražīga nedēļas nogale, i guess :)
ak, šīs pievienojas maniem favorītziļoņiem, izbīdoties starp pašiem tiem priekšgalā!!! brīnišķīgi, kni!
Paldies! Paldies! Paldies!
Tik … tik… tik… tik ļoti man patīk ;)
Teikšu atklāti, ka esmu pat drusku pārsteigta, cik labi šis zilonis tika uzņemts. Laikam baidījos par to sārtā un tumšzilā savienojumu.
Tajā visā ir kaut kas tāds nesavienojami savienojams – maģisks.
Tā ir tāda sajūta, kad ej vakarā pēc darba ap 23.00 pa ielu mājās un sētieks vāc kopā pēdējās rudens lapas un tu klusībā čuksi, nesavāc rudeni, lūdzu nesavāc rudeni …