Jau vairākas dienas ir sajūta, ka man kāds seko. Patiesībā, sekotājas jau esmu atšifrējusi un zinu, kā viņas izskatās. Sajūtas neomulīgas. Mirklī, kad uztveru viņu skatienu, tas ir pārmetošs un mazliet dusmīgs.
Kādu grupējumu šīs teroristes pārstāv, vēl nav izdevies noskaidrot, taču manī ir pārliecība, ka tas ir varens un šis divas jaunkundzes tajā nav vienīgās.
Viena no viņām ir atbildīga par vietējās apkārtnes pārraudzību, tāpēc bieži uzturas pie loga. Neslēpjas, taču nav arī tā, ka gozētos tik ļoti, lai citiem kļūtu redzama. Otra teroriste ir atbildīga par izvēlētā upura vainas un nespējas aizbēgt apziņas uzturēšanu. Viņa vienmēr uzturas netālu no upura un šad tad arī atgādina par savu klātesamību. Apmēram tā – zini, es Tevi vēroju! Neaizmirsti to.
Kas viņas ir? Dille un Miksija. Kaimiņa minciņas visu nedēļas nogali līdz pat šodienai seko man kā ēnas cerībā, ka mirklī, kad nākšu mājās, man līdzi būs kaķu konservi, jo viņu acu skatiens signalizē tikai vienu – to sauso barību varat ēst paši! Ja Dille, vienkāršāka jaunkundze būdama, vēl parakstās arī uz krējumiņu, tad Miksija, garspalvainā skaistule, i nedomā tuvoties trauciņam. Dažkārt man liekas, ka viņa ir tipiska skaistā sieviete – vienmēr izmantos savu ārieni, kur nu vien varēs. Arī šajā gadījumā, jo mirklī, kad trauciņā ielēju krējumu arī viņai (un tas nebija šāds tāds krējums, vai arī tas, ko sauc par krējuma izstrādājumu. Gardais “Daugavas” krējums!), minciņa veltīja man TĀDU skatienu, kas dūrās burtiski cauri. Dille ir vienkāršāka jaunkundze. Tāds vienkāršs lauku meitēns. Mīlīga un sirsnīga. Ar Mikseli vēl jātrenējas.
Kad mani nervi un vājība pret kaķiem sasniedz kulmināciju, rakstu kaimiņam ziņu: „Bez konserviem mājās nenāc!”
Musesprāt, :D tuncis savā sulā pilnīgi noteikti būtu arī Miksijas gaumē. ;)
Jā, ja es pakļautos šo mazo, pūkaino teroristu prasībām, es būtu nolemta, tāpēc es turos un saku, lai ēst prasa saimniekam. Mēģinu ar viņām runāt (jā, jā, es runājos ar kaķiem!) un stāstīt, ka nedrīkstu sākt rīkoties pret viņu saimnieka gribu. Man nav tiesību mazās bandītminkas izlaist, lai kā Dillīte nenāktu, lai kā viņa neglaustos un lai kā viņa nemurrātu klēpī…
Es esmu pārāk vāja. Minči mani viens un divi noliek pie vietas, īpaši manējā Mjūz. :)
A Tu turies! Viņas pārbauda Tevi :D
Mana mazā pelīte (Dillīte) tik skaista :)! Tu nepadodies tik un saki, ka saimniece lika būt savaldīgai un pacietīgai. Un, kad saimniecei atkal būs mājas Rīgai, viņai būs gardie konsīši ik dienas, kā viņa bija radusi visu šo pēdējo gadu :)
Bet ar Mikseli nav tik viegli, jā.. vienīgais, uz ko šamējā varētu parakstīties, ir saldais krējums. Bet neiesaku sākt piebraukt, jo viņa visai ātri pierod pie ērtībām :)
Tas jau mazliet izklausās pēc mājiena ar cirvi, lai es pie tā kaķa nepierodu… jau tagad jūtu, ka būs puņķi un asaras, jo minkai pinkai sāku pieķerties.. neko laikam neesmu mācījusies.
Eh.
Meklē tās Rīgas mājas ātrāk =P
Nē jau nē, nekādu mājienu ar cirvi :). Drīzāk gan gribēju mierināt un atvieglot (jo sapratu, ka reizēm tomēr krīt uz nerva), ka kauč kad jau mazo dīcēju un diedelētāju savākšu, dikti dikti jau man viņas pietrūkst, un manai otrai kaķmeitiņai ar…
Bet ar to pieķeršanos ir traki, jo kaķi mūs pieradina ātrāk nekā gribētos.
Bet vispār man ir liels prieks, ka Dilliņam ir tagad tāda forša jauna draudzene kā Tu. Viņa jau pie tiem sievieša cilvēkiem vairāk pieraduse :)
Mums ar Dilli ir mīla no pirmā murrājiena, kad šī jau pirmajā vakarā ielīda man klēpī ar visu pēcoperācijas apkaklīti. Nezinu, vai viņa ko teicu, bet, ja viņa runātu, tad noteikti būtu teikusi: glāsti! :D
Miksijai jau arī nav ne vainas, bet viņa neļauj sevi mīļot, tā kā mums tā jūtu ķīmija tikai ledusskapja tuvumā var izveidoties.
Tincii piesakās uz vārda “minciņas” autortiesībām! Murr murr murr
Ha, man arī bija ieraksts blogā ar tieši tādu pašu nosaukumu:)