Kni virtuve

love yourself more

Man zāļu skapītī 3 nieki

Nieks Nr.1.
Ar Laiķiku šodien atgriezāmies pie vecās labās tēmas, kuras apspriešanas rezultātā uz lapiņas pierakstīju vārdu savienojumu: kāzu kristieši.
Virtuves vārdnīca ziņo, ka tie ir tie, kas “par kristiešiem” kļuvuši vien tāpēc, lai laulību saites slēgtu “drošāk” un proti, baznīcā. Citādi ar kristietību viņiem sakara maz. Tik vien tā vēlme pa sarkano paklāju iet un tas, ka vide glītākā… logos krāsaini stikliņi (lasi, vitrāžas). Saprotiet. Laiķiks, kristiete būdama, šito nesaprot un mazlietiņ rūc, taču rūcot stāsta anekdoti, ko savulaik iesvētībās mācītājs stāstījis.

Viens mācītājs saka otram: “Mums baznīcā ir problēmas ar sikspārņiem. Savācam tos visus, aizvedam prom, palaižam vaļā, bet tie tik un tā atgriežas.”
Uz ko otrs atbild: “Mēs gan šo problēmu pavisam vienkārši atrisinājām. Nokristījām, iesvētījām un kopš tās dienas vairs nav redzēti.”

Nieks Nr.2.
Tajā mirklī, kad es visu izdomāju, sastādu sev grafiku, tā notiek šmuce. Jau biju izplānojusi, kā 3 reizes nedēļā vingrošu, abonementu nopirku. Turklāt šiko. Tur, kur arī lielo dvieli iedod un var kaut katru dienu iet. Pff… viens neveiksmīgs solis, kritiens un es stāvu kupenas malā iekšēji kliedzot. %^@#!$#@!!!! AUUUUU! Sāpe ceļgalā un sāpe potītē. Kauciens dubultā. Nākamajā dienā nekāda skriešana, nekāda lekšana.. tiek vien kā pilates man sanāca, turklāt slāvu mēlē. Russo anatomiō vokubulārō bija izslēgts, kā rezultātā ar vienu aci nācās lūrēt, ko dara pārējās. Tas viss bija lēnu un mokoši. Tad jau labāk kalanētiku.

Nieks Nr.3.
Patiesībā nav nekāds nieks, bet varētu saukties “Ļauj, lai Kni Tevi uz teātri aizved”. Rītdien vedīšu kādu maģisku cilvēku, savukārt piektdien – mammu! Slaktiņa dievs un Mans nabaga Marats. Lai gan otro esmu redzējusi, iešu skatīties vēlreiz tīri eksperimenta kārtā, jo pirmo reizi to redzēju 2. kursā. Tātad – apmēram 2003. gadā. Tā bija izrāde, kuras laikā samīlējos Keišā :D Nu tā, ka viņš iemiesoja visu vīriešu daili un iznesību. Varēju iet uz jebkuru izrādi, kurā viņš spēlēja. Pat uz pašu garlaicīgāko. Traks var palikt, ko tik 19 gadu vecumā neizdomā :D Paliku vecāka un pēc izrādes “Otello” paziņoju – nepatika. Pat Keišs nespēja situāciju glābt.

Labprāt uzklausīšu arī jūsu niekus.

Atvilktne: Kni.nieki
  • Mēnessmeitēns saka:

    Tagad daudzi kalkulēs cik Tev gadu! :D

    09/02/2011 at 23:06
    • Kni saka:

      Vai ta nu kādu tas inetresē? :D
      Vienu dienu googlē bija jautājums: vai 35 gadi ir veca?
      Man nav 35, bet uz jautājumu es kādu dienu atbildēšu.

      09/02/2011 at 23:13
      • Si saka:

        Nav veca – man ir vairak ka 35 un es arI neesmu veca. Viss ir galva un attieksme nevis pase.
        Man patik sis – cik veca/s tu justos, ja nezinatu, cik tev ir gadu..

        10/02/2011 at 11:00
        • Kni saka:

          Vecums tāds stiepts jēdziens. Es savējo jau vairākus gadus nejūtu līdz brīdim, kad man par to kāds neatgādina. Ka varbūt man par maz gadu, ka iespējams kaut kam jau esmu par vecu. Vecums var kļūt par ērtu attaisnojumu.
          35? Viss protams atkarīgs no tā, kas galvā, bet to, ka tajā vecumā ir noticis zināms lūzums, noliegt nevar un, ja nav tā, ar ko šo lūzumu aizlāpīt, tad var sākt domāt, ka tiešām veca… šis vairāk sievietēm raksturīgi. Tie ir mani subjektīvie novērojumi.

          10/02/2011 at 22:10
  • Liene saka:

    nr.1.
    “Kāzu kristieši”*! Es no smiekliem gar zemi! :D
    Pati par tādu gandrīz kļuvu un šeit smiekli vairs nenāk. Par to vidi un logu krāsainajiem stikliņiem manā gadījumā bija pilnīga taisnība. Bet kāda tad ir alternatīva??? Ar laminātu izklāta istaba, kur tante runā kā Latvijas radio 1 diktore??? :D + nobīda pilnīgi debīlu (atvainojos) tekstu??? Un atmosfēra aptuveni tāda kā pie notāra parakstot pirkuma līgumu. Nu nē, paldies!!! Ja nu kādam interesē, tad man bija ne šis ne tas jeb dok.parakstīšana pie radio tantes un tad jautras izdarības dārzā ar viltus mācītāju/tetovētu eņģeli.
    Nr.2.
    Par teātri….tikko pārnācu no Īstvikas raganām (tā man Ziemassvētku dāvana no brāļa sievas). Īsti nesaprotu ko domāt, Žagara lupatu krāniņš nemaz nebij seksīgs. Tagad saprotu savējos, kas pirms 1/2 mēneša neko sakarīgu atnākot no šīs izrādes pateikt nevarēja. Sū… ar visu Dž.Dž. Mani uztrauc kas cits….Kni mīļotā tēma par dāvanām, to piemērotību konkrētam indivīdam, būtību utt. Mana dullā brāļa sieva šadu pašu dāvanu bija sagatavojusi manai vecmammai (viņai nākamo mēnesi paliek 90). Skumji, ka iepriekšējo reizi vecmamma Rīgā uz teātri bija vēl kolhoza laikā. Skumji tāpēc, ka pati agrāk viņu nenogādāju līdz Rīgas teātrim, bet vēl skumjāk, ka viņai bija jāredz tieši šī izrāde. Vai jūs spējat iedomāties ar kādiem patīkamiem tauriņiem vēderā viņa gaidīja braucienu uz Rīgas teātri? To saprot tikai tie, kam pašiem vecmammas dzīvo laukos un lielpilsētas neapmeklē. Esmu pārliecināta, ka viņa bija vēl vairāk sarūgtināta kā izskatījās. Un varu saderēt, ka man viņu vēlreiz atbraukt uz Rīgas teātri pierunāt neizdosies. Domā taču ko dāvini!!!
    Attiecībā uz mākslas izpausmēm esmu ļoti saprotoša, bet ne šoreiz :( Piedod Dž.Dž., tas bija mēsls! Piedod brāļa sieva, sliktākā Z-svētku dāvana ever!

    *starp citu fanoju arī par Tavu “planktonu”

    10/02/2011 at 00:14
    • Kni saka:

      Paldies par tik plašām domām!
      Par kāzām varētu izteikties Rudīte, jo viņa pati vēl nesen kā “svaigi ceptā” sieva. Dikļos (pilī? muižā?) precinājām viņu ar Putnu un bija tik skaisti! Patiešām. Ne smakas no lamināta, ne radio tantes. Veikli gan viss notikās, bet domāju, ja grib garāk, tas viss ir organizējams. Manuprāt, lieliska alternatīva, ko nu es no kāzām saprotu.
      Kas attiecas uz stāstu par izrādi, manas nu jau bijušās kaimiņienes piedzīvoja akurāt tādu pašu vilšanos. Žēl omiņas, kas tā gaidīja, tā cerēja. Biļetes uz teātri var dāvināt, taču pirms tam jāpalasa atsauksmes, lai vismaz apjaustu, kādai auditorijai izrāde domāta, kā īsti ir un vairākumam patīk. Var lasīt gudrāku, t.i., mācītu ļaužu runas, bet tā uz dullo nevar. Tas ir galīgi garām.

      *Planktonu es aizņēmos no kāda bloga, kurā puisis stāstīja par filmu “Social Network”. Tik labi pateica, ka tas vārds vairs neiet prom.

      10/02/2011 at 00:23
    • rudu saka:

      Dž.Dž izrādi vecmammai? mī ir šokā! :O

      10/02/2011 at 11:00
  • Sanita saka:

    Šorīt, nu ļoti visiem gribas labu sacīt:), arī Tev Kni, kopš iekāroju un dabūju savu šokolādīgo zilonīti un podziņas ausīm (viņš arī šodien lepni izslējis snuķi rotā manu smilškrāsas džemperi), esmu tava bloga lasītāja.
    Un ik pa laikam nenobrīnīties, cik tuvi un draudzīgi var sajusties svešiniekam virtuālajā pasaulē! Paldies, ka te esi!
    “Kāzu kristieši” ir super formulējums, trāpīgāk nevar. Par savu pieredzi varu teikt, ka laminātam un radio tantiņai (arī trāpīgi teikts) nebija ne vainas, jo svarīgākais jau ir kas cits un mēs par laimi to ļoti ļoti jūtām. Un kas vēl foršāk jūtam joprojām!
    “Mans nabaga Marats” – izlasīju un sirds iedziedājās, esmu šo izrādi skatījusies 4 reizes, un, ja kāds aicinātu, ietu vēl, un šī būtu īstā, ko dāvināt vecmāmiņai.
    Lienes stāsts par “Īstvikas raganām”, kā dāvanu Ziemassvētkos vecmāmiņai, izpelnās goda vietu manā nejēdzīgāko dāvanu uzskaitījumā! Tiešām žēl, ka vecmāmuļai bija tā jāviļas.

    10/02/2011 at 09:04
  • Tincii saka:

    lamināta radiotantes nemainās atkarībā no vietas. Biju uz ceremoniju Rundāles pilī. Lai cik skaisti viss bija pārdomāts attiecībā uz telpām, viesiem, ziediem, ieiešanu un iziešanu, tā tantu (bet viņas bija jaunas!!!) runāšana visu sabojāja. Katrā ziņā nenotika nekas tāds, pie kā atmiņu piesiet. Labi, ka tās nebija manas kāzas.

    10/02/2011 at 10:55

Leave a Reply