Kni virtuve

love yourself more

Mani svētki būs šādi!

Skatoties google meklējumos, latviešu tauta joprojām cītīgi griež sniegpārsliņas un līdz svētkiem lielākā daļa māju būs izgreznotas. Kā nu kurš – kāds sakārs eglītē, kāds pielīmēs ar klīsteri pie loga, bet vēl kāds sakārs pie lampas. Sezonālās dekorācijas, tā teikt.

Atgriezusies no svinēšanas, apēdusi līdzi iedotos labumus (mīļie, vīnu paķeršu līdzi famīlijai vai arī uz jaunajām mājām), šodien noskrējos pavisam andelēm mandelēm un vēl sazin kur, kā rezultātā skatos pulkstenī un domas par gultu vien, par gultu vien.

Tā kā pašā Ziemassvētku vakarā mājās nebūšu, tad šobrīd aktīvi domāju atrakcijas nākamajai dienai. Katru gadu ar vecākiem dodamies uz mežu izrotāt egli ar āboliem, burkāniem un citiem dārzeņiem, lai kāds meža zvērs arī tiek pie cienasta. Iekurinām ugunskuru, cepam kartupeļus, desiņas un dažkārt arī kādu maizes riku. Pagājušajā gadā follijā salikām dārzeņus un ierušinājām tos oglēs. Tiesa gan, nācās krietni vien pagaidīt, kad mūsu mielasts bija gatavs.

Šajā gadā izdomāju, ka mēs varētu kopā roku rokā doties arī paslēpot pa ezeru, taču kā man ziņo, Ziemeļpola ezers ir krietni vien aizputināts un nekāda slēpošana nesanāks. Šajā sakarā man ir kāda skaista bērnības atmiņa, kad kopā ar mammu un viņas draudzeni ar meitu kopā devāmies slēpot. Tajā laikā jau biju tikusi pie tā saucamajām plastmasenēm un varēju justies krietni vien pārākā. Spīdēja saule un mēs lēnā zosu gājienā slidinājām pa ezeru. Iespējams, ka tālumā kaut kur ieskanējās tāds kā būkšķis, kuram sekoja tāda klusāka, bet garāka skaņa, kas virzījās uz priekšu. Tā plaisā ledus. Bīstami nav, taču tuvojoties pavasarim, ir jāsāk uzmanīties. Vēl tagad atceros, ka man bija ķiršu sarkani slēpju zābaki (vesti no Igaunijas) un tos rotāja uzraksts – botas :D
Žēl, ka tas sniegs… es jau biju iztēlojusies, kā mēs visi četri laistu pa ezeru – es un brālis ar slēpēm, bet tētis pavizinātu mammu ar speciālajām zvejnieku kamanām, kurām ir garas slieces. Pēkšņi piemirsies to nosaukums. Noteikti spīdētu saule, vizuļotu un no aukstuma mazlietiņ gurkstētu sniegs. Mēs dzertu tēju no līdzpaņemtā termosa un uzēstu sasmērētās sviestmaizes.

Vakaram atrakcijas var izgudrot visādas. Vienu gadu no krājumiem izvilku veco labo riču raču un cirku. Figūriņu vietā atradu kolekcionētos gumijas zvēriņus un spēle varēja sākties. Dziedātājģimene neesam, tāpēc dziesmas atstāsim citiem. Vien jāpainteresējas, ka tad īsti manam brālim ar ģitārspēles mācīšanos veicas un vai vispār maz ko vēl spēlē.

Un ko darīsiet jūs?

P.S. Man te augstāki spēki saka, ka es būšot mājās Ziemassvētku vakarā.. samelojos, laikam :D Man visi datumi juku jukām.

Atvilktne: Kni.stāsts
  • Ilziite saka:

    ai, skaisti un tēlaini uzraxtīji.. :) Man patīk!
    Vispār bērnības svētki man asociējas ar nenormālu steigu, skriešanu un kašķiem.. :( Baigi nepatika man viņi, par spīti dāvanām (ko gan ļoti gribējās).. Bet tam nu esam puslīdz tikuši pāri..
    Parasti.. Ziemassvētku vakarā lēnā garā baudam sarūpētos gardumus (laikam kulinārija mums asinīs vai arī gatavojot izrādam mīlestību viens otram), paskatam, ko TV labu rāda, papļāpājam par šo un to, sasveicam viens otru ar mazām veltēm svētkos.. Parasti…
    Bet kā būs šogad?

    19/12/2010 at 22:18
  • Nuna saka:

    man gan Ziemassvētki pavisam būs tādi jokaini – ne ar savu ģimeni ( pirmo reizi mūžā). Man ļoti žēļ. Neko jau mēs tādu īpašu nedarā -. esam kopā un ir labi. Šogad pirmais gads, ka tikai vienīgā nebūšu.

    Bet tev ar manējiem jāsakontaktējas pa svētku laiku, jo tevi mini paciņa gaidīs.

    19/12/2010 at 23:40
    • Kni saka:

      Mīļā, tie otri tagad arī ir Tava ģimene.
      Man Jancim vai vecākiem zvanīt?

      20/12/2010 at 06:43
      • Nuna saka:

        kā gribi. Abiem nebūs iebildumu

        21/12/2010 at 19:58

Leave a Reply