Kni virtuve

love yourself more

Mēs atšķiramies vienādi

Mūsdienās grūti paspēt izbaudīt kaut ko īpašu, pirms to īpašo ieciena tik daudzi, ka tas kļūst parasti īpašs un pēc tam – pavisam parasts. Ļoti ātri sanāk skriet, vai arī pa kluso iet atklājumos. Kad nesen atklāju kādu mūzikas albumu, vairākas dienas par to nestāstīju nevienam no savējiem. Var jau iesmiet un zinu, ka tajā pašā laikā šo albumu klausījās tūkstoši un miljoni, taču uz dažām dienām man bija sajūta kā tajā Šlāpina četrrindē, kuru kāds no Gaujarta reiz ierakstīja kompaktdiska vāciņa iekšpusē:

Es uzlieku Bjorku
Un uzcepu picu.
Viņa dzied tikai man
Un es tam ticu.

Tad, kad kaut kas, kas man patīk, sāk patikt daudziem, man diemžēl automātiski pārstāj patikt. Nemāku to sajūtu izskaidrot. Neesmu milzu fanu klubu piekritēja. Man patīk tā sajūta, ka ziloņi visu šo gadu laikā tomēr ir salīdzinoši mazam cilvēku lokam un ka cilvēkam tomēr ir jāveic sava veida rituāls, lai pie kāda tiktu. Man patīk mazas kafejnīcas, mazi koncerti, mazas cilvēku kompānijas. Vienmēr ir sajūta, ka tad, kad kaut kam īpašam klāt tiek pūlis, tas kļūst plaša patēriņa un zaudē to savu šarmu, to slepenā kluba piederību.

Galu galā sanāk, ka apgrozos sabiedrībā, kur visiem veiksmīgi iebarots šķietami atšķirīgais, taču tas tiek patērēts tik plašos apjomos, ka mēs visi atšķiramies vienādi. Mājās mums ir vienādi dekori, mēbeles, attiecīgā brīža tipiskākie telpaugi (jo kuram gan nepatīk orhidejas), tās trīskāju stāvlampas, kuras sabāztas visos interjera žurnālos (tāpēc vien izlēmu pieturēties pie klasikas un būt parasta), rakstāmgaldi, kas tiek saukti par bukiem, kumodes ar nomainītiem keramiskajiem rokturīšiem, kāds austrumnieciska paskata paklājs un kāda bilde vai plakāts, kuru rotā zīmīgs citāts angļu valodā kaligrāfiskā rokrakstā. Meitenes atšķiras vienādi ar Zib legingiem, puiši – krāsainiem, šauriem džinsiem, turklāt visi klausās atšķirīgu vienādu mūziku.

Nez kurā brīdī pienāca tas laiks, kad izvēle ir tik plaša, bet man apkārt esošie cilvēki grib vienu un to pašu? Internets acu priekšā sabāzis tik daudz visādu variantu, ka atliek vien no tiem sagrabināt savu, vai jau paņemt gatavu, vienam otru nemitīgi atkārtojot.

Lai kā tur būtu, laikā kad viss ir visiem, tik ļoti gribas kaut ko tikai sev. Atradu jaunu mūziku un vismaz dienas trīs būs kā tajā četrrindē. Viņas dziedās tikai man un es ticēšu tam.

Lai silti!

Atvilktne: Kni.nieki
  • turbooferret saka:

    Reiz nolēmu uzlikt sev aizliegumu skatīt tās vietnes, kurās parādās Tevis apraksītais. Ir jau smuki, bet beigās parādās cinisms pret visiem kaligrāfiski cēlajiem izteicieniem, kas jāraksta uz sienas, lai visi zina, jo pa draugam pateikto nevar nofotografēt un atrādīt; un tad ir rūgtums. Tāpēc visu cieņu Bjorkai un picai. Lai galdiņa stāv kefīrs un aiz tā zib Larss fon Trīrs :)

    17/12/2014 at 13:28
    • turbooferret saka:

      Uz galdiņa, Uz!

      17/12/2014 at 13:29
    • Kni saka:

      Es teiktu, ka tā var ļoti ātri atēsties to visu. Rodas tāda pārēšanās sajūta, kāda ir man šobrīd. Nu tā, ka jau šķebina. Kā teica kāda no manām draudzenēm, mums ir mazs tirgus, tāpēc tā situācija tā veidojas. Visi vārās vienā sulā, turklāt, kā zināms, kad visu savāra ķīselī, tad rozīne no plūmes maz atšķiras. Tik vien kā mazāka.

      17/12/2014 at 19:22

Leave a Reply