Mežonīgā apetīte

Brokastīs jogurts. 400 grami. Tā rakstīts uz trauciņa.
Ikrīta deva, taču vakardien no rīta bija pavisam citādāk. Pamodos viegli izmocīta ar modinātāja palīdzību, jo sasolīju Rudu pamodināt viņu telefoniski uz Sirmā raidījumu. Izrādās, ka jāmodina bija mani, jo Rudu bija pamodusies akurāt 2,5 stundas pēc tam, kad es tikai gāju gulēt. Tā mēs radošie ļaudis darām – pagarinām vakarus, dienas un rītus…

Lūk, bet par to jogurtu.
Izrādījās, ka vakarrīt man ar tiem 400 gramiem nepietika. Ķeros klāt vēl vienam 400 gramu trauciņam, kas bija paredzēts šim rītam. Divu dienu brokastu deva apēsta vienā rītā. Tas ir tā pat, kā laika ziņās stāsta par to, ka nosnigusi vai nolijusi divu mēnešu norma. Nesmejieties, bet likās, ka arī pēc otrā trauciņa man nav gana. Mežonīga apetīte! Rīts gauss un slinks. Par to, kas bija pa vidu, jālasa mazliet zemāk, taču ēšana turpinājās visas dienas garumā. Mazgājot drēbes, notiesāju melnās olīves, no kurām bija paredzēts uztaisīt tādu kā pastētīti ar ķiplokiem un olīveļļu. Nu, piedodiet, noēdu =)

Vakariņās pagatavoju dārzeņus ar rīsiem un mazliet šampiņjoniem.
Jums ir tā bijis – paēd, bet liekas, ka neesi ēdis un tas nav tāpēc, ka būtu ēduši maz, vienkārši visu laiku gribas ēst.
Kad ledusskapis bija pilnībā izslaucīts un pele jau bija nopirkusi striķi un ziepes, lai pakārtos, devos uz bodi.
Viens no mokošākajiem gājieniem uz veikalu, kad stāvēju plauktu priekšā un nesapratu, ko lai ēd.
Sasodīts, velk uz sāļu, bet roka vēl stiepjas pēc kaut kā salda. Tā staigāju pa veikalu šurpu turpu un nevarēju vien izlemt, ko likt grozā, ko tomēr ne un vēl ierobežoja budžets, jo biju paņēmusi līdzi tikai mazo maciņu, kurā nebija diez ko vairāk par diviem latiem. “Sāļu! Sāļu! Sāļu! Sāļu! Sāļu!” skanēja galvā kā tādai grūtniecei. Zaļās olīves! Derēs. Kausētais siers.. ziniet, tie mazie Dzintara kausētie sieriņi ar dažādām garšām. Muļķības! Tie visi garšo vienādi! Izmēģināju 3 sortes un, vai nu manas garšas kārpiņas ir atrofējušās (par ko es ļoti šaubos), vai arī man ir taisnība – tie garšo vienādi, tas viss ir mārketinga triks.

Aizgājusi mājās, uzsmērēju septiņas maizītes ar kausēto sieru (septiņas, jo rupjmaizes šķēles bija franču maizes šķēlīšu izmērā) un vēl uz šķīvja uzbēru zaļās olīves, jo man taču tik ārkārtīgi vilka uz sāļu. Trakums! Ticiet vai nē, bet apēdot tās septiņas maizītes, mans izsalkums ne par kripatu nebija rimies. Tāda sajūta, kā bērt graudus caurā maisā. Devos uz virtuvi uztaisīt nākamo porciju. Vēl septiņas! Pēc 14 maizīšu notiesāšanas iestājās neliela sāta sajūta, kuru pārlēju ar Masala Chai.

Pēc negausīgās izēšanās ķēros pie darba un radīju.
Vai nav pārsteidzoši? Kad lipinu kaut ko no plastikas, par ēdienu aizmirstu pilnībā, varu pārtikt no svaiga gaisa un tējas.

Secinājumi pēc šī visa?
Apgaismība nāca tā ap pusvieniem naktī, kad gludināju gultas veļu (smieklīgi – izgludināt veļu, lai to pēc pāris minūtēm klātu gultai un visu nakti atkal burzītu)
Redziet, tā izēšanās.
Velk uz sāļu.
Kā grūtniecei.
Nemitīgas garastāvokļa maiņas.
Bet ko tad jūs domājāt, idejām taču kaut kā ir jādzimst.
Sākumā ideja ir kā mazs iedīglītis, kas ieperinās galvā, sirdī vai vēderā, kur nu kuram. Tad tā tiek iznēsāta un aug, un aug.. un prasa ēst!
Tiesa gan, nevajag deviņus mēnešus, lai tā dzimtu. Jā, manējā vēl pirms dzimšanas vakardien bija nolēmusi pamatīgi iestiprināties. Iespējams pateicībā par gardo maltīti, tā man ļāva radīt vienus no skaistākajiem ziloņiem, kādus jebkad esmu radījusi. Gandrīz apraudājos no prieka.

foto no flickr.com – vakardienas iedvesmas avots.