Sen nebija tā bijis, kad zilonis sen jau kā uztaisīts, pat pāris bildes ir, bet līdz tām netieku. Tā darbu sazvērestība, kas parasti notiek pirms atvaļinājumiem. Kur tā rodas?
Zilonis jau ticis līdz jaunajām mājām, pirms tam izceļojot cauri gabaliņam Pārdaugavas. Tādam ziedošam, smaržojošam pēc ceriņiem, ievām, pēc zaļām lapām. Tur uz kāda loga palodzes sēž kaķis, tur kādā pagalmā trīs kundzes, sasēdušas ap ārā iznestu galdiņu, sit kārtis. Tur tik skaļi dzied putni, tur tāds miers, pat ja pāris ielas tālāk sastrēguma rindā drūzmējas automašīnas.
Zilonis veidots, izmantojot iepriekš te jau atrādīto “dedzināto” ziloņu tehniku, taču šajā reizē tas izrādījās sarežģītāk, kā sākumā varētu likties. Zaļā plastika bija tik svaiga, ka, lai panāktu lūzumus un plaisāšanu, to vairākas reizes nācās nest uz ledusskapi un paturēt vismaz piecas minūtes. Un tā katru uzjaukto toni.
Ja melnos ziloņus kombinēju ar zeltu, tad šim tik ļoti piestāvēja un piestāv tā tumši zilā strēlīte, kas mazliet imitē debesis. Skatoties pustumsā, to nemaz tā uzreiz pamanīt nevar, bet tad, kad ienāk gaisma…
Un kā tev iet pavasarī?
Vai tev ir silti?
Ziloņa stāsts. :) Spriežot pēc bildēm, izskatās labi, arī toņi patīkami zaļi. :) Līdz Āfrikai vai Indijai šim zilonim vēl tāls ceļš ejams.
Paldies, bet kāds sakars tam zilonim ar Indiju vai Āfriku?
Fiziski nekāda, tēlaini, liela. Atcerējos dziesmu Coldplay Paradise.
Man laikam ir problēmas ar uztveri, jo es nesaprotu, ko Tu man centies pateikt.
Viss kārtībā, iespējams es nemāku izteikties.