Kni virtuve

love yourself more

Mīļo Ziemassvētku vecīti…

Tas bija tik sen, kad vēl ticēju Ziemassvētku vecītim, ja vispār kas tāds ir bijis, jo, cik sevi atceros, man vienmēr prātā bijusi doma, ka to paveic vecāki, vai arī tēta māsa, kas izdomājusi, ka priekšauts var būt gana labs bārdas imitētājs. Ne vella. Lai cik garda nebūtu tā pašceptā torte un pašdarinātie cukurgailīši, es tak zināju, ka to gaišmataino lelli man atnesis neviens cits kā manis radītāji, nevis kaut kāds tur sirms vīrs Lapzemē, ar kuru savulaik nobildējos par veseliem astoņpadsmit eiro gabalā. Labi, ka bildē bija arī citi, summu dalījām kolektīvi.

Tā kā bērnu man nav, tad visai labdabīgi varu iesmiet par tiem vecākiem, kuri šajās dienās saņēmuši mājienus no saviem bērniem par to, ko gribētu saņemt dāvanā Ziemassvētkos. Vakardien vakarā visa Tērbatas iela noskanēja manos smieklos, kad Gicha paziņoja, ko viņas meita uzrādījusi savā vēlmju lapiņā. Vēl šodien nevaru beigt smiet.

Tālajā sazin kurā tur gadā dāvanā saņēmu tādu mazu veļasmašīnu, tad citu gadu tiku pie liela, dzeltena lāča, savukārt brālis pie BMX velosipēda, kas toreiz bija ārkārtīgi modē. Pagāja vēl kāds gads un ziemīši pārvērtās par manu lielo dienu, kad manās rokās nonāca 90-60-90 jeb precīzāk, bārbija! Brālis, kā jau brālis, toreiz tika pie jaunām slēpēm. Plastmasenēm. Visu. Tiem, kas nezina, tas Visu ir nosaukums. Kamēr citi šļūkāja pa ziemeļolu ar darvotām kocenēm, mēs ar bračku laidām ar plastmasas Visenēm. Ak, un tā satraucošā diena, kad viņa īpašumā nonāca Alpina zābaki, pateicoties kuriem vairs nebija jāuztraucas par slēpju zābaku mazo caurumiņu, kas domāti stiprinājumiem, aizsalšanu.

Ja jādomā tagad, ko tad īsti gribētu saņemt Ziemassvētkos zem eglītes, jāsaka, ka jau vairākus gadus praktizēju vienu, proti, man neprasās neko. Pārsteigumam vienmēr vieta atradīsies, bet skriet uz veikalu un gādāt dāvanu pavisam noteikti nevajag. Nevajag man ne šubu, ne ceļojumu uz šeišelām. Neprasās neko. Es drīzāk priecātos par dienu ārpus Rīgas ar ugunskuru un kaut vai follijā ceptiem kartupeļiem. Tā pa vienkāršo. Jau sen esmu par notikumu, ne lietu dāvināšanu, taču nenosodu tos, kas domā citādāk.

Lai jums silti!
Sirsnīgs paldies tiem, kas man šo apmākušos nedēļu darījuši tik gaišu un smieklu pildītu! Paldies!

Iekš to foto aizņēmos no kolēģes bērnu rakstītās vēstules Ziemassvētku vecītim.
Tik īstas, tik sirsnīgas.
Viņi tic.

Atvilktne: Kni.stāsts
  • m-ja saka:

    Ja reiz biznesa vēstulēm ir standarta uzrunas, ievad- un nobeiguma frāzes, tad ilustrācija apstiprina, ka arī vēstulēm ziemassvētku vecītim ir noteikti standarti.
    Katrā ziņā vismaz Marta un Miks tos zina un ievēro. Un tic.:)

    16/12/2011 at 13:29
    • Kni saka:

      Labākais ir solījums, kurš tiks pildīts, ja tiks piegādāta kāda no dāvanām :D Bet nu jā, ir tik jauki, ka bērni tomēr tic. Tic arī zobu fejai. Vai nav skaisti?

      16/12/2011 at 20:57
  • evita saka:

    Man ir ļooti līdzīga izjūta par Ziemassvētkiem un dāvanām. Pieglausties vīra plecam, skatīties, kā bērns rāda teātri, klusi kaut ko dungot un sajust to, ka viss ir saistīts – ikviens, ikkatrs, viss.

    16/12/2011 at 21:23
    • Kni saka:

      Vai ne? Tik it kā maz, bet patiesībā tas ir ļoti, ļoti daudz.

      16/12/2011 at 21:25
  • Gicha saka:

    jā mūsdienu bērni jau agrīnā vecuma zin, ka par visu jāvienojas… pat ar mistisko vecīti. ja tu man to, tad es kalusīšu… tagad es saprotu, kāpēc pasaulē tik daudz nepaklausīgu bērnu – darījums nav noticis, vecais vienkārši nav izpildījis vienošanos… :)

    17/12/2011 at 08:59
  • Si saka:

    Lūk! Saņēmu pasakainu DzD dāvanu – bija gan pārsteigums, gan notikums un pozitīvu emociju gūzma – koncerta Viegli un Draugi ģenerālmēģinājums! Joprojām esmu vieglā eiforijā.. Un pirms vairākiem gadiem gadījās līdzvērtīga dāvana – skrituļošanas pasākums. Lietas aizmirstas, nolietojas, izbeidzas vai pazūd, notikumi un sajūtas – saglabājas.
    Priecīgi!

    18/12/2011 at 20:59
  • Dace saka:

    Pāris dienas atpakaļ pie manis veikalā tētis ar puiku nāca mērīt skrituļslidas. Tas drošībai, lai vecītis zinot ko nest. Protams, kastes tiek atliktas un tētis ierodas tām pakaļ pāris dienas vēlāk.
    Tētis stāsta – …sarunājām, ka puika vecīša vēstulei pievieno arī savu iekrāto naudu, lai vecītim vieglāk sagādāt dāvanas.

    Tas man likās tā īpaši jauki :)

    21/12/2011 at 07:11
    • Kni saka:

      Ak, jel! Cik šis bija jauki :D Visu rītu mokos sāpēs, bet patiecoties Tavam komentāram, smējos balsī! Paldies =)

      21/12/2011 at 07:33

Leave a Reply