Kni virtuve

love yourself more

Nav jau tā, ka es pret.

Man kaut kā tās konkrētās dienas, kad kaut kas jāsvin, nepatīk, bet, ja ir, tad jau neburkšķēs.
Ko lai dara, ja man patīk pašiniciatīva? Un pārsteigumi, kas ir biežāk nekā Ziemassvētki. Nav jau tā, ka es tikai prasītu, man ir ļoti daudz ko dot, tikai jāprot ņemt.
Es arī saprotu, ka cilvēkiem lielākoties vienmēr vajag iemeslu, lai kaut ko darītu. Pamudinājumu. Vienkārši tā pat nevar. =)

Kad pusdienlaikā iebraucām Rimi, sievietes drūzmējās pie saldumu letes. Kaut kas neredzēts! Parasti taču tās ir viņas, kas bubina par kaloriju daudzumu, pēta tos mazos cipariņus uz iepakojuma, kādi E “vitamīni” iekšā salikti, bet te – vienu dienu atļāvušas sev kūkas. Nosmēju, vēl jo vairāk pēc kolēģes piebildes – es kūkas ēdu tad, kad man gribas ēst un nevis tad, kad ir 8.marts. Man visi datumi labi.

Īstie svētki būs rīt. Nevis tāpēc, ka kāds kalendārā ierakstījis vai pa radio skandina, bet gan tāpēc, ka es tā izlēmu. 9 tik un tā ir smukāks skaitlis nekā 8 un man rīt brīvdiena. Vienkārši tā pat. Uzdāvināju sev!

Skaisto tulpju foto.

Atvilktne: Kni.stāsts
  • gerrda saka:

    man jau liekas, ka jebkura diena ir gana laba svētkiem- gan tās, kuras ir visiem zināmas, gan tās, kuras paši grib.
    un man atkal šogad dikti patīk sieviešdiena- daudz vīriešu ar puķēm rokās un smaida un smaida!!! kaut katra diena būtu tāda, kad visi smaida un priecājas. kad policisti dāvina puķes un vīrieši ir laipnāki kā parasti. jauki, ka visi vienā dienā :))

    08/03/2010 at 18:32
    • Kni saka:

      Kad kaut kas tāds, kas ir īpašs, kļūst par “kaut vienmēr tā būtu”, tas noplicinās un paliek ikdienišķs. Var kāds strīdēties pretim, bet tā ir. Tas kādā mirklī kļūst parasts. Tāpēc daudz laba nevajag, jo tad vismaz cilvēki iemācās kaut ko novērtēt.

      08/03/2010 at 19:03
      • gerrda saka:

        nu protams, ka tad vairs nebūtu tas :) bet tas jau neliedz domāt- “kaut būtu” , jo tāpat zināms, ka nebūs :D
        bet tai pat laikā, man liekas, ka ir forši, ka vismaz reizi gadā kārtīgs mužiks, vecis, gaļas izcirtējs, vīrietis parastais uzdāvina sievietei ziedus tādēļ, ka viņam līdzās ir kāda vai vairākas sievietes un viņš to vismaz reizi gadā ir pamanījis.
        manā ģimenē tā bija īpaša diena, jo tētis savai sievietei un visām savām sievietītēm (4 meitām) dāvināja ziedus un tas lika justies īpaši. un tad tiešām bija pilnīgi pofig, ka vot visām tā. tad bija- mans tētis dāvina man. un tik forššsssssii. tāpat arī šodien- draugs dāvina puķi un nevis tādēļ, ka visām dāvina visi, bet tāpēc ka esmu viņa īpašā sieviete.
        (laikam, man vienmēr ir bijis, ka kāds īpašs cilvēks dzīvē dāvina, nevis kurš katrs uz ielas, tādēļ baigais mīļums iekšā par šo dienu)
        bet tas jau man. es tik dalos sajūtās. savās.

        08/03/2010 at 23:58
      • Kni saka:

        Tas labi, ka dalies, Gerdu.
        Man dalītas jūtas.
        No rīta, kad gāju uz darbu, kāds onkuliņš krievu mēlē mani sveica svētkos un novēlēja visu to labāko. Tas bija tā īsti un mīļi.

        09/03/2010 at 00:05
  • Tin_Līva saka:

    tad rīt tai vietā un pulksteņlaikā?:)

    08/03/2010 at 21:33
    • Kni saka:

      Ja! 12 būšu klāt.
      Nevaru vien sagaidīt =)

      08/03/2010 at 21:36
      • Tin_Līva saka:

        super:) prieks!
        drīkst ņemt cimdus, man nav;)

        08/03/2010 at 22:02
      • Kni saka:

        Tin, Tu esi gaišreģe! Es tieši nodomāju… Tin taču neiebildīs, ka es strādāšu cimdos, jo citādāk i nemaz vairs neprotu. =)
        Paņemšu mums liepziedu tēju. Lai garšo un smaržo.

        08/03/2010 at 22:05
  • Viena cita saka:

    man gan patīk svētku dienas! tajā vienotībā, kad cilvēks domā par otru un kaut ko viņam dāvina, ir spēks, kuru sajūt arī citi. Tā enerģija ir savādāka – priecīgāka, laimīgāka.

    Mans mīļotais vīrietis man pagājušajā gadā teica, ka viņam nevajag īpašu dienu, lai man uzdāvinātu ziedus. Visu gadu gaidīju un nesagaidīju.
    Tāpēc man patīk šīs svētku dienas, no tām grūtāk izsprukt ;). Vakar sāņēmu ļoti skaistu puķi podā, kas ir līdzīga rozei, bet sauc Camellia. Biju ļoti priecīga un aizkustināta, kad tā mani gaidīja uz virtuves palodzes ārā, ļoti skaistā iesaiņojumā. Zināju, ka dāvinās, bet līdz vakaram bija piemirsies un pasniegšanas veids to padarīja vēl jo patīkamāku.

    09/03/2010 at 15:16

Leave a Reply