Smadzene ir mazliet maita, jo izspēlē ar mani to pašu triku, pret kuru vienmēr cenšos cīnīties un proti – tajā laikā, kad man tiek piedēvētas neesošas īpašības, izdaru visu, lai pierādītu pretējo. Kas to lai zina, varbūt es pati par tādām sevī nezinu un pat neļauju tādām atklāties.
Piektdienas vakarā pēc vakariņām un neliela apļa cauri vietām, kur pulsē dzīvība, apstājāmies pie Lāčplēšielas bāra, kur laukā, cigareti kūpinot un krietnā zaļā pūķa varā šūpojās kāds, kurš vēl pirms brīža iznesīgi priecēja mūsu vēderus. Zin, un tajā mirklī aprāvos es. Aplicis roku man ap plecu, kaut ko murmulēja, taujāja, vai es būtu tā, kas no tā franču galda un galu galā, cik tad lielu summu mēs apēdām.. Ak, jel, vai tad nav vienalga? Tajā mirklī bruka visas manas simpātijas, visas manas “skaistās iedomas”, kuras biju apvijusi ap cilvēku un ziniet, viņš jau nav vainīgs, ka viņu savās domās tādu biju padarījusi, lai gan patiesībā viņš ir prasts, viegli rupjš un visticamākais katru piektdienas vakaru tieši šāds – gribēdams arī kādu reizi būt vājš, kādu reizi būt vienkārši cilvēks, parasts vīrietis un piesieties kādai jaunkundzei. Bet simpātijas sabruka. Pati cēlu, pati brucināju.
Dīvaini sametās un mani pārņēma doma, ka gribētos, lai šis skats man būtu aiztaupīts. Pat nezinu, laikam lai mierīgi varētu ucināt un auklēt savu gaišo domu, bet no otras puses tikai vēlreiz sapratu, ka labi vien ir. Te nu rodas iespēja, pāriet nākamajā kārtā un pieņemt, vai palikt iepriekšējā un dzīvot muļķīgās ilūzijās.
BET, pats jocīgākais ir tas, ka reizēm mēs mēdzam vērpt ilūzijas ap cilvēku, ko pat labi pazīstam, un tad, kad pēc kāda laika, no attāluma uz viņu paskaties, secini – kur bija prāts, ko es domāju, ko es tur redzēju un fantazēju!
Cilvēka prāts ir jokaina lieta, un ej nu uzzini, kurā brīdi tam ticēt un kurā ignorēt.
Jā, jā, vēl pievērt acis uz visādām lietām, kuras patiesībā nekad nespēsi pieņemt. Es savulaik biju meistars uz ko tādu. Lai kā tur būtu, tas aprāviena brīdis patiesībā ir ļoti interesents.
Sirsniņ, vēlreiz ar atgriešanos! Tevi ēst es nesaukšu, mums alus jāiet dzert. :D
Tradicionālais pavasara aliņš :) Madonas!
Un, kā ir tad, kad labi apzinies mīnusus, bet nespēj pretoties[!??]
kā to varētu saukt. Sevis mānīšana augstākā pakāpe[!?] ;d
Man liekas, ka daži to sauc par mīlestību vai vismaz iemīlēšanos :D Es nezinu.
Ja apzinies un pieņem, tad tā nav mānīšana, jo tajā gadījumā taču vairs neceri, ka tas tikai likās, ne?
|Domāju, Knī, ka ta ir iemīlēšanas. :dd Lai cik smieklīgi neizklausītos. Iemīlejos, bet vienalga zinu, ka tas nav rožu dārzs!! :dd
Hmm. Varētu piekrist! Nav tā pāridealizēšana, bet tajā pašā mirklī varbūt arī ir[!]
Ei, Knī, a tu esi bijusi tā kārtīgi iemīlējusies [!??]
Mhm, tik ļoti, ka atjēgties nācās vairāk kā gadu un toreiz es nosolījos – paldies, vairāk ne. Tas bija postoši un krietni mokoši. Pagaidām tā arī vairs nav bijis drosmes ļauties tam stāvoklim, kad čuras sakāpj galvā. Kopumā ņemot, tas ir stāsts, kā vienas vasaras garumā Kni kļuva par ciniķi.
Ai, žēl, ka tā. Sāp jau pēc velna. Katru reizi arvien vairāk, bet es laikam ar savu maksimālismu esmu gatava krist tajā iekša vēlreiz un vēlreiz. Sauciet to par stulbumu, bet bieži vien bailes mums atņem tik daudz ko no dzīves, ka jādomā, vai īsti dzīvo.
Hmm, stāsts noteikti labs, ja jau viena vasara sievieti pārvērš par ciniķi!
Katram ir šāds etaps. Man arī ir bijis. Mani vēl sauca par vīriešu nīdēju. Feministi. Bet, pārgāja. Tagad skatos objektīvi, kurš un kāds ir vīrietis. Citi tiek tam pāri, bet citi atkal tajā paliek !!!
Novēlu, tikt tam pāri, Knī !!! (kgan zinu, ka noteikti tava atbilde būtu, ka tev tā pat ir pietiekami labi)
Nav labi, bet šobrīd citādāk nemāku. Gribēt varbūt arī gribu, bet nemāku. Citādi es nevienu nenīstu, vīriešus par dzīvniecisku sugu nesaucu. Pārējie jau ne pie kā nav vainīgi. Viss pēc nopelniem, par visu dzīvē ir jāmaksā. Valūtas katram dažādas.
Zini, es kaut kad nesen mistiskā veidā uzrakos vienai grāmatai virsū. Doma ir tāda, ka mēs spējam visu panākt un, ja mūsu rokās ir grāmatas norādītais noslēpums. Mēs spējam visu. Ir tikai jāgrib. Grāmatas nosaukumu varu iedot, bet ir pilnīgi tāda pati, kā grāmata izdota filma . “The Secret”
Neticu, Knī(man patiktu labāk saukt tevi vārdā, kaut arī to nezinu, tas kkādā mēra padarītu tevi personīgāku, jo Knī, tas man liekās, kkāds aizsegs),ka nevari. Tu nu neizklausies pēc tām sievietēm, kuras nevar savādāk. Tu esi tā, kura gāž kalnus. Tev tikai pašai jānotic!!! Vai es runāju muļķības [?!]
* Nedomā, ka cenšos tur būt kāds pārgudrs psihologs no sevis, bet vnk rakstu, ko zinu. Un iespējams, kādam tas noderēs. Zināšanās ir jādalās. Un daloties ,iespējams, kaut kas var mainīties, kāda cita dzīvē! Un tas nebūt nav slikti !!!
Ui, piedod, The Secret es nelasīšu. Tik saldu literatūru labāk iemainīšu pret Lūli, piemēram. Bet paldies par centieniem.
Par kalnu gāšanu nosmaidīju – redz, ko dara radītais priekšstats!
:) gadās…
ne par šo, bet līdzīgu tēmu runājot – vai tad cilvēki nereti nav kopā tieši ar tiem, par kuriem nav kaluši savus iedomu plānus, par to, cik viņi balti un pūkaini!? :)
kā es to patiesībā ienīstu – atklātību un sapņu sabrukumu šādā kombinācijā. diemžēl arī ir nācies piedzīvot un godīgi sakot, būtu vēlējusies turpināt iepriekšējā garā, jo tā skaistāk un sapņaināk!
Tas viss “sapņaināk” ir līdz brīdim. Visas maskas – gan citu, gan pašradītās kādreiz krīt.