Sagriezu visu sīki, uzmanīgi pievienoju bietes. Tieši tik uzmanīgi, lai uz drēbēm nesaņemtu šlakatu sveicienu, lai gan ticu, ka bietes, gluži tāpat kā kafija, spēj atrast ceļu uz drēbēm. Tur redīsi, tur lociņi, tur svaigi gurķi, tur vēl šis tas, tur kefīrs. Daudz, daudz kefīra. Lielākais katls kā mazs piemājas dīķis, tikai šajā reizē viss ēdams. Daudz ēdamā, kurš, stāvot ledusskapī, sūtīs sveicienus uz istabu un atgādinās, ka tās durvis sen nav vērtas. Un tad būs tas komiskais brīdis, kad stāvēšu pie ledusskapja, katliņu no tā nemaz neizņēmusi, ar karoti vienā, ar katla vāciņu otrā rokā, un negausīgi leksēšu iekšā zupu, nemaz nepamanot, ka karote jau pārvērtusies par kausiņu, bet vēderā vairs nav vietas. Es mānīšu sevi, ka vēl tikai vienu karoti un iešu atpakaļ uz istabu. Vēl tikai vienu reiz desmit. Nav vietas. Muļķības, aukstajai zupai vienmēr ir vieta. Pa taisno no ledusskapja, tā teikt – neatejot no kases.
Pavasari, uzskati, ka tā ir atzīšanās mīlestībā!
Ļoti garšīgi uzrakstīts! Vienīgi auksto zupu es neēdu.
Bet Tu vari pamēģināt ar rabarberu ķīseli.