Oņegins. Komentāri.

Es neesmu no tiem, kas skrien uz teātri uz visām jaunajām izrādēm, pirms tam mēneša pēdējā dienā notriecot visu, kas vēl palicis pāri no algas, taču esmu no tiem, kas dodas tikai uz vienu teātri.
Un tajā vienā teātrī iestudēta jauna izrāde, kuru pamanījos noskatīties pirms pirmizrādes, attiecīgi kura savu iznācienu piedzīvos šovakar. Sak, dažreiz kādas privilēģijas tiek arī man.

Gaiši izgaismotā skatuve ar istabas iekārtojumu, pievilcīgām tapetēm, grāmatu plauktu un vairākām nišām, kas visticamākais, paredzētas atsevišķu ainu izspēlēšanai. Tur gultas, tur tahta, tur rakstāmgaldi. Viss masīvs un pamatīgs, atstrādāts līdz pēdējai detaļai un, atšķirībā no citām reizēm, kurās sagadījies sēdēt patālāk uz beigām (kurš vēlu nāk, tas tālu sēž), šoreiz viss liekas ļoti tuvu. Virs iekārtotās istabas atstāts liels, brīvs laukums, kas rosina iztēli par iespējamo tā izmantošanu.

Divi uzaicinājumi izslēgt mūsdienu tehnoloģijas, bet, gaismai nodziestot, kāds tomēr bijis nedzirdīgs un savu zvanekli vēlreiz noskandina.

Ar vēsturi man ir vāji, jo, kā zināms, tā neklibo, tā brauc invalīdu ratiņos. Esmu arī tā laika bērns, kuriem skolā mācīja Raini, nevis Puškinu mīlēt un krievu valodu mācījos nevis skolas solā, bet gan vasarās pie Rīgas omes smilšu kastē, spēlējoties ar krievu bērniem.

Vilis Daudziņš Puškina lomā ir nepārspējams un ar savu uznācienu izrādē sākotnēji rada vieglu mulsumu. It kā viegli pasmejoties par varoņa iezīmēm, balstot tās nostāstos un laika liecībās, kas saglabājušies sabiedrībā. Te arī atklājas, kam paredzēts lielais, pelēkais laukums virs iekārtotās istabas. Tas kļūst par milzu ekrānu, uz kura izrādes laikā tiek projicēts vizuālais materiāls – sieviešu portreti, uzskates materiāls, gleznas ar ainavām un zīmējumi. Tas viss ģeniāli papildina noskaņu un vēl vairāk izrotā man tik simpātisko skatuves iekārtojumu.
Kaspars Znotiņš Oņegina lomā, attēlodams īstu dendija iznesību, skatītājos raisa smieklus, smīnus un smaidu. Doma, kas vienu brīdi pazib prātā – pa kuru laiku viņš paspēja izstiepties augumā, jo pēdējo reizi, kad skatīju Znotiņu (Ziedoņa lomā), likās, ka viņš bija maziņš un salocījis augumu kādās ielocēs.

Ivars Krasts Ļenska lomā, šķiet, iedvešot sev papildus drošību un skaitot dzejas rindas krievu mēlē, katru vārdu it kā noglāsta ar roku, lai tie laukā plūstu drošāk un raitāk. Savukārt Juris Baratinskis (Tolstojs, Zareckis un kņazs), kuru uz JRT skatuves redzēju pirmo reizi, lai arī stabili iznes katru no savām epizodēm, varētu vēlēties, kaut viņa balss aparātam tiktu piešķirta skaļāka nots.

Dāmu lomās jaunā aktrise Kristīne Krūze (Tatjana) un Sandra Zvīgule (Olga) ar savām bizēm liktu noelsties jebkurai bērnībā grāmatās sastaptajai pasaku varonei. Ja par Zvīguli un viņas sniegumu tā kā viss būtu skaidrs, tad par Tatjanas lomas atveidotāju sākotnēji šaubījos, bet velti. Tieši viņa ir tā, kas izrādes noslēgumā rada pārsteigumu.

Skatos un domāju, cik ļoti piestrādāts pie sīkumiem un detaļām. Prātoju, vai tas, ka aktieri eleganti un bez aizķeršanās skaita dzeju krievu valodā, bez tik nodevīgā un latviešiem raksturīgā akcenta, ir kāda valodas speciālista nopelns?
Vārdi skan kā melodija un tekstuālais pārsteigums izrādes noslēgumā, kas sākumā liekas kā pārpratums vai arī aktrises pieļautā kļūda, ar katru nākamo teikumu top skaidrs, ir mērķtiecīgi radīts izrādes elements.

“Ай да Пушкин! Ай да сукин сын!”

Kā es tā atļāvos? Bet jūs aizejiet uz izrādi un sapratīsiet. To pašu var teikt par Hermani. Nu izdevās, johai!

Lai nelaupītu skatīšanās un atklāšanas prieku, pavisam īsti vien piebildīšu, ka izrāde ir kā jutekliska priekšspēle ar izziņas elementiem.

Un nerociet tur sazin ko, netēlojiet zinātniekus, bet gūstiet vizuālo un tekstuālo baudījumu. Izbaudīt stāstījumus par Puškina laika iezīmēm, paražām un tikumiem. Atslēdziet prātu un ļaujieties. Mēs par daudz domājam, par daudz analizējam.*

*Runā, ka cilvēkam ir tendence uz sevi vērstus tekstus vispārināt un pārnest tos uz visiem. Tad lūk, to “mēs” var nomainīt ar “es”.