Negribu

Mhm.
Tā iztaisnotā mugura un tā kājas pieciršana, tas spītīgais skatiens un piktais “negribu”. Tas vienmēr notiek apmēram tā, taču patiesība ir tāda, ka katrs “negribu” sevī joprojām satur gribēšanu un bieži vien ir tikai poza, precīzāk, aizsargpoza. Kā tāds pastāstiņš sev, kuram sākotnēji jāpārliecina sevi pašu un caur tā izteikšanu skaļi – citus.

Bet tagad pagriezīsim to visu citādāk. Ja pateikta negribēšana sevī joprojām ietver iespēju to mainīt par gribēšanu, tad iedomājieties, ja to jūsu “negribu” kādi ārēji apstākļi pārvērš par “nevarēsi”, “nedrīkstēsi” vai arī “nespēsi”. Jūtat, kā tas skan? Jūtat, kā vienā mirklī jums tiek atņemta iespēja izvēlēties, iespēja pārvērst savu “negribu” par “es tikai māžojos, patiesībā gribu”?

Vai šis nav tas pats nepareizi/neapdomīgi izteiktās vēlmes stāsts? Vai tas nav stāsts par to, ko neapdomīgi varam sev pievilināt to, ko izmantojam kā aizsardzību? Un varbūt tā mūsu aizsardzības vajadzība ir izdomāta, jo patiesībā neviens nemaz arī neuzbrūk?

Padomā, jo Mērfijam likumu pietiks visiem.

Lai silti!