Kni virtuve

love yourself more

Neizšķīst otrā

Kad tikko pārvācos uz Rīgu, atceros, kā ar meitenēm smējāmies, ka tiksimies reizi vai divas mēnesī sestdienā uz kafiju, lai pārspriestu, kā nu kurai iet. Lieki piebilst, ka mēs tikāmies biežāk un pārspriedām vairāk nekā varbūt vajadzētu, taču tikšanās drīzāk bija spontānas un neregulāras.
Gāja laiks, uzradās pa kādam kavalierim un tikšanās kļuva vēl retākas, kas it kā no sievišķā viedokļa varētu būt loģiski, bet tad sākas „bet”, kuru izdodas saprast tikai vēlāk.

Kaut vai kā šajā anekdotē, kur jaunais vīrs skaidro sievai lietu kārtību. (Sieva gan zina, kā atbildēt =)
Vīrs: Mīļā, mums jānoskaidro dažas lietas. Man ar draugiem ir tradīcijas, Tu saproti, vai ne?
Sieva piekrītoši māj ar galvu.
Vīrs: Katru trešdienu es ar draugiem spēlēju futbolu. Vienalga – sniegs, lietus vai kādi citi apstākļi – mēs spēlējam futbolu. Saprati?
Sieva: Sapratu.
Vīrs: Katru piektdienu mēs ar draugiem spēlējam zoli. Vienalga – sniegs, lietus vai kādi citi apstākļi – mēs spēlējam zoli. Saprati?
Sieva: Sapratu!
Vīrs: Katru svētdienu es ar draugiem eju makšķerēt. Vienalga – sniegs, lietus vai kādi citi apstākļi – mēs makšķerējam. Saprati?
Sieva piekrītoši pamāj ar galvu un saka: Sapratu!
Vīrs: Iebildumi ir?
Sieva: Nav.
Vīrs: Varbūt Tev arī ir kādi ieradumi, kas man jāievēro un jāciena?
Sieva: Jā, tikai viens. Es katru vakaru deviņos nodarbojos ar seksu. Ir vīrs mājās, vai nav vīrs mājās, vienalga kādi apstākļi – es nodarbojos ar seksu! Saprati?

Iespējams, ka šī anekdote (kā jau vairums citu) krietni pārspīlē, taču doma ir skaidra. Uzsākot attiecības, sieviete bieži izdara lielu kļūdu un proti, burtiski izkūst vīrietī. Identificējas ar visu, ko viņš dara un ko saka. Pēkšņi viņai patīk viss, kas viņam. Viņai gandrīz vairs nav itin nekā sava. Nav ne savu tradīciju, ne arī ieradumu. Jebkurus savus ieradumus bieži vien viņa ir gatava pakārtot vīrieša ieradumiem un ja ne pārkārtot, tad pārņem vīrieša ieradumus, taču vīrietis ne.. un tas ir tas, ko es viņos patiesi cienu. To, ka viņiem ir kaut kas savs, kas nepazūd tikai tāpēc, ka nu ir uzradusies sieviete. Sievietes savukārt bieži vien atkratās no draudzenēm, jo kam tādas tagad… ir taču visvarošais un visu piepildošais Viņš. Savus hobijus bieži vien noliek malā un galu galā kļūst par kluksti mājās sēdētāju. Nedomājat, ka es tagad visām virsū braucu.. es jau no savas pieredzes, no savas.. kad man tie „līdz neprātam reibinošie” astoņpadsmit bija, bija pirmais izkušanas mēģinājums, tā kā man ir visas tiesības par šo izteikties. Atpakaļ pie lietas.

Galu galā pienāk mirklis, kad sile saplīst vai ieplaisā, var izrādīties, ka Tev vairs nav nekā.. ne draugu, ne pašai savu lietu, kuras varētu darīt tikai Tu un kuras patiktu tikai Tev vai arī tās, kas Tavu ikdienu padarītu citādāku, jo viss, kas līdz šim darīts, ir bijis parakstāms tikai zem trīs burtu salikuma „mēs”.

Rezumē: katram nepieciešams savs mirklis vienatnei, savai lietai, kaut kam tādam, kas kaut uz mirkli padarītu Tevi pašpietiekamu. Arī savi draugi, jo ziniet.. arī bērni izaug un tad var sanāk, ka kādreiz esošās vienatnes vietā paliks vien vientulība.

Ieteikums vīriešiem – ja nu jūsu dāma ir atradusi kādu savu lietu ko darīt, ļaujiet un nemēģiniet viņai to atņemt. Nemāciet viņai, kā lietas bīdāmas. Jā, es šo arī no savas pieredzes. Kad aizsāku kādu savu lietu, atklāti sakot, nu kretinē tā pamācīšana un domāšana manā vietā. Tā ir mana lieta! Mana! Saprati? :D

P.S. Starpcitu, tieši tā es sāku plastikot. Tas ir mirklis, kad pārējā pasaule iet atpūsties.
P.S.2. Siltu vakaru!

Foto

Atvilktne: Kni.stāsts
  • Ilziite saka:

    Njaa, šis ir labs.. :) Ir tiešām nez kāpēc tāda tendence tieši meičām.. Lai gan (iespējams taisnošos) man tas vienmēr licies kā redzesloka paplašinašanas nevis sašaurināšanas pasākums (rezultāts protams tāds pats kā citām).. Un kāds ir pārsteigums tajā dienā, kad saproti, ka tev vairs nav nekā sava!! Ak.. Ir bijis…
    Tā, ka meičas – turam buru jeb lolojam ne tikai savus vīriešus, bet arī pašas sevi un savas nodarbes!! Jo MĒS sastāv no 2 ES. Tikai un vienīgi.. Citādi agri vai vēlu jūk un brūk..

    26/08/2010 at 09:39
  • melato saka:

    Grūti nepiekrist. Vairumam sieviešu gan tā izšķīšana beidzas tā pēc 25, nu pēc 30 jau noteikti:)
    Un es vēl piebilstu, draudzenes, esiet Labas draudzenes, un vismaz mēģiniet to Izšķīdušo paraut ārā no tā purva. īstai draudzenei varbūt liela nozīme, es tā no sevis.

    26/08/2010 at 10:03
  • sudrabasparni saka:

    Man savukārt bija ta, kā vīrietis tiesi vēlējas, lai es no savam leitam atsakos – gramatam, domubriedru grupām draugos, kārtīm, sarunām caur skype ar draugiem, kurus viņš ta arī trīs gadu laikā nekad nebija saticis un runājis…
    No tā, kā mani apspieda, kļuvu kā veca sēne, kas esmu joprojām… un, mainītie sir grūti… :(
    es piemēram pret viņa PS spēlēsanu neiebildu… :)
    cilvēki ir dīvaini…
    Paldies par jauko atgādinajumu – būt sev! :)

    26/08/2010 at 11:01
  • Monins saka:

    Katram sava pieredze un skatījums uz lietām. Pārdomas, kas šeit aprakstītas, izklausās pēc vienvirziena satiksmes. Ja vārdu salikums ”mēs” attiecībās ir lamu vārds, tad tiešām ir vērts padomāt vai šīs ir bijušas attiecības vai farss uz kurām tiek balstītas pārdomas, kas šeit aprakstītas.Tikai no abiem ir atkarīgs vai attiecības ir augošas vai iznīcinošas. Ja nu pieredze ir bijusi ne tā labākā, tad protams, tagad parādās aizkaitinājums pret visu, kas var būt skaists.
    Protams, piekrītu, nedrīkst būt aizliegumu, tad tas viss kļūst par bumbu ar laika degli, bet nav iespējamas attiecības, katram esot uz vientuļas salas un vienlaikus zem vienas zilas debess….vēl dzīvot ar domu, ja nu sile plīst un kas tad?…bet tad neļaujiet parādīties šīm plaisām, tad neļaujiet tai plīst. Citādi visas tikšanās ar draugiem un ārpus mājas nodarbes izklausās pēc droša back up plāna Nr.1.
    Visi uz planētas Zeme zin, ka attiecības ir kompromiss.Nevajag padod tālāk, kā stafetes kociņu rūgto pieredzi, visas/visus mūs vienā kastītē nevajag likt.
    Mīliet sevi, mīliet savu ģimeni , draugus un savu otru pusīti.

    26/08/2010 at 16:59
    • Kni saka:

      Mazliet lecīgo rakstības stilu izvēlējos ar nodomu.
      „Mēs” attiecībās nav lamuvārds, taču „mēs” veidojas vismaz no diviem (kā jau Ilze piebilda) un arī katram no tiem diviem vajag savu telpu. Savu atpūtu. Savu nodarbi, lai viss neaprobežojas tikai ar „mēs”. Mans uzsvars bija uz to, ka sievietēm ir tāda tendence savas lietas, kuras viņas darījušas pirms tam, nolikt malā.. savā ziņā upurēt, ja tā var teikt. Jā, un savulaik es tā arī izdarīju, uz ko arī norādīju…diemžēl, bet tā ir bijusi pietiekami laba pieredze. Vēlāk tieši to pašu tendenci esmu jutusi arī draugu vidū. Tā ir vispārzināma parādība, kuru derētu samazināt, uz ko arī mans aicinājums.
      Nav runa par back up plānu un nav runa arī par „ja nu saplīst”. Priekš kam tad būt ar kādu kopā, ja pamatā ir aprēķins, ka viss tāpat kādu dienu iespējams šķīdīs, taču jāpatur prātā arī fakts, ka neviens mums nav uz mūžiem, lai kā arī gribētos un šeit nav runa par nāvi. Taču tik un tā uzstāju uz to, ka draugiem ir jābūt un visur nav jāiet kopā un visu laiku nav jādara viss kopā tikai ar otru pusi. (Tevis pieminētais kompromiss)
      Kā arī jūs, veiksmīgos, es nemetu vienā kastē, taču man ir tiesības izteikties caur savu pieredzi. To es arī pirms tam pieminēju. Un zini, stafetē arī ir sava lieta – kociņu var neņemt.

      Un paldies par Tavu labi noformulēto viedokli un par novēlējumu paldies!

      26/08/2010 at 17:31
  • sapnotava saka:

    ļoti aizkustināja, tekstā ir TIK DAUDZ taisnības..

    31/08/2010 at 16:11
  • Pingback/Trackback

    Ministru kabinets

  • Liene saka:

    Es saprotu par ko Tu runā, jo arī pati sevi esmu vienreiz pazaudējusi vīrieša dēl un pēctam, kad viss beidzās paliku viena, bez draugiem. :( Nu Tu jau zini kā tas notiek… :)
    Bet man ir fantastisks tētis, kas pēc šī notikuma trīs mēnešus pēc kārtas katru darba dienas vakaru (brīvdienās es biju pie viņa) aptuveni 2h klausījās kā es raudu klausulē un sūdzos pa visiem pasaules grēkiem. Vēl tagad nesaprotu kā viņš ar to visu tika galā. Bet pats galvenais, ko viņš man iemācīja, ka nedrīkst likt visu uz vienas kārts un, ka vīrietis nedrīkst būt Tavs mīļotais un draugs vienlaicīgi. Šīs lomas ir būtiski nesavienot vienā cilvēkā, jo zaudējot vienu, automātiski zaudē arī otru. Mana dzīve sāka uzlaboties brīdi, kad pieņēmu to par absolūtu patiesību.
    Bet attiecībā uz Tevi nesaprotu, ja jau pati to zini, kāpēc baidies no realizācijas dzīvē! :))
    Vai tad Tev nepatīk izaicinājumi? ;)

    25/03/2011 at 14:27
    • Kni saka:

      Es nebaidos, tikai nezinu, vai mani tādu noslogotu kādam vajadzēs. Šobrīd es ne no kā netaisos atteikties. Man ir labāk, kā jel kad ir bijis.
      Taču bailes ir tikai vienas – iekrist tajā zaptē atkal. Tev tēvs klausījās tikai 3 mēnešus, man māte – gadu. Man viņai piemineklis būtu jāuzceļ, ka izturēja. Vecāki vispār daudz tur. Tādu, kādā stāvoklī es biju, neviens cilvēkam nenovēlētu. Skatīties, kā Tavs bērns beidz sevi nost visiem spēkiem. Traģiski. Turklāt nezinot, kas īsti notika. Ja ar mani būtu parunājuši ātrāk nevis pēc gada.. jopt! Man tak nebūtu viens dzīves gads sabojāts, man tagad nebūtu sirmu matu un es noteikti mazāk baidītos no cilvēkiem.

      Lūk! Tāpēc, man jāatrod kāds vidusceļš. Man ir lieliska nodarbe, kurā es sevi realizēju un it kā vēl viena izšķīšana man nedraud, taču.. kas to lai zina. Visi ir kā cilvēki, līdz brīdim, kad samīlās. Es varētu Rudu paaicināt, viņa veselu lekciju nolasīs par šito :D Es pat tik kategoriska neesmu.

      Bet vispār šitai tēmai liekam punktu. Pārāk nelabas atmiņas. Lai viņas guļ. Nav ko mironi bakstīt.

      25/03/2011 at 19:43
      • Liene saka:

        Zini kā saka, kakas labāk neaiztikt, tiklīdz aiztiek tā sāk smirdēt! Tāpēc liekam gan mieru! Bet gribās vēl piebilst…
        Pēc 3mēnešiem sāku norimt, bet tā galīgi atjēdzos pēc 1,5. Un forši, ka mums abām ir paveicies ar vecākiem :)
        Nu jā, pēc tam man arī bija ieildzis atelpas brīdis, ko izmantoju 100% sev un savām interesēm. Tadag uz to atskatoties liekas, ka viss notika kā bija jānotiek un viena lieta (notikums) ved pie otras un galu beigās viss tas bijis vajadzīgs, lai nokļūtu, kur esmu tagad! :))

        27/03/2011 at 22:21

Leave a Reply