Man ļoti patīk gatavot mazus pārsteigumus, kas parastu ikdienu padarītu neparastu. Ja šo lasa kāds, kas reiz ko tādu no manis ir saņēmis, tad zinās, par ko ir runa. Tā var būt zīmīte, tas var būt zilonis, tā var būt cepumu paciņa, vai vienalga kas. Tā tikpat labi var būt izlolota dzimšanas dienas dāvana, kas pagatavota ar īpašu rūpību un kurā ielikts viss siltums un mīļums. Tad, lūk, pāris dienas atpakaļ es nolēmu pārtraukt. Pārtraukt sevi dāļāt, dot no sevis tik daudz, atdot sevi, jo neviens to man ne tikai nav lūdzis, bet to arī nevienam (vismaz 85%) nevajag. Nevajag tādus mazus ikdienas priekus, nevajag mazus apliecinājumus, mazus atgādinājumus. Esmu nolēmusi vismaz uz kādu laiku vairs neatcerēties ne citiem nozīmīgus datumus, ne notikumus, jo pavisam vienkārši – man ir apnicis atcerēties. Ja es dodu sevi, tad tam nav nekāda aprēķina, tik vien kā vēlme redzēt mirdzošas acis, smieklus un prieku. Lai ir citādāk. Lai nav parasti. Lai nav kā vienmēr. Taču arvien biežāk liekas, ka cilvēkiem to nevajag. Neko no tā nevajag, un es tikai sevi tērēju, tērēju, tērēju, līdz būšu iztērējusi pavisam.
Pēdējā laika notikumi man tikai vēlreiz atgādināja (kā tāds sitiens pa pieri) – kad Tu beidzot ņemsi kaut ko sev? Vienkārši tā – paņem, pasaki paldies un ej. Neatskatoties. Vienkārši pēc sistēmas, ja dod, gribi, tad ņem. Tev nekas nav jādod pretī. Vienkārši ņem, ja gribi, ņem, ņem, cik vari paņemt. Sagrābies saujām prieka un baudas un ej! Neskaties atpakaļ! Ej!
Jūs domājat, ka es par monētas otro pusi nepadomāju? Un kā vēl padomāju. Kā jau ieminējos, neviens man nav lūdzis dot. Došana ir brīvprātīga, un problēmām nevajadzētu būt. Galu galā, jaunkundz, kādā sakarā Tu izlēmi, ka tai saņēmējpusei to vajag? Ka tā otra puse to vēlas? Nu kādā sakarā? Varbūt saņēmējs vienkārši ir tik muļķīgi pieklājīgs un nesaka nē, neprot pateikt nē, un Tu te uzbāzies ar savu zīmīti, savu ziloni, savu cepumu paciņu. Atslābsti!
Nav tā, ka monētai ir tikai divas puses, jo ir arī trešā un tā ir maliņa. Tā ir tā maliņa, uz kuras virsū rakstīts “Latvijas Banka” vai arī kāda cita banka, vai arī ieskrāpētas svītriņas kā 50 santīmiem. Problēma, manuprāt, patiesībā sākas tajā maliņā, jo tā pārvērtusies par pašsaprotamību, kas nesaista abas puses, bet gan tās šķeļ. Došanai un ņemšanai nav nekādas vainas. Tieši tāpat kā ir jāprot dot, ir jāprot arī paņemt (šī daļa man klibo), taču, ja šos abus procesus saista pašsaprotamība, tad sanāk tā kā man. Nav prieka no došanas, nav spējas paņemt. Pašsaprotamība ir tikpat iznīcinoša kā vienaldzība. Ja ir naids, vai mīlestība, ir vismaz kaut kas, bet, ja ir vienaldzība, tad nav nekā. Pašsaprotamība ir vienaldzības māsīca.
Foto: šeit
:) par cepuma paciņu kā ikdienas pārsteigumu – paldies – laba ideja…:) izmantošu….re,Tu atkal padalījies…paldies…vēlreiz…es ar dalos,bet,leikas,ka ne tik bieži kā Tu…tur laikam tas suns aprakts – biežumā….
Ieslēp cepuma paciņā zīmīti. Ja vēl kādam vajag idejas ikdienas pārsteigumiem, man ir vesels arsenāls :D Pati gan tagad neko. Pillllllīgi neko.
Un es s zinu, zinu, man jāietur diēta un to tad es arī darīšu. “Tievēšu” :D Atturēšos, gavēšu, mācīšos dozēt vai šķirot. Jā, šķirot ir īstais vārds.
Ui, Kni, lai izdodas!
Es ar ik pa laikam norauju lielo roceni un skatos, kas mainās, kad es vairs nedodu.. Bet ik pa laikam pēc tam sevi atkal pieķeru, ka re – atkal jau kādam ko paslepus esmu iedevusi.. :D Paslepus no sevis.. Nav, nav labi tā..
Lai gan – otra galējība man ar nepatīk.. ņemt un ņemt.. un justies parādā.. nemāku. nejusties.
visticamāk tiešām šķirošana ir pareizā atbilde un rīcība. atrodi tos 15%, kam tas ir vajadzīgs, kas to spēj novērtēt un novērtē. manuprāt. jo labo lietu jau tā ir tik maz un viens pozitīvs cilvēks, kas nesavtīgi dod – tas ir ko vērts. kā saules stariņš tuneļa galā :D protams, skaties, ka tiešām neiztukšo sevi ar to došanu, bet jā – šķirot :)
Lai veicas ;)
Kni, es jūtu, ka Tev vajag atbalsta plecu, pat ja tas ir tikai virtuāls! ai, cik reizes esmu bijusi Tavā situācijā! un saprotu, kā jūties šobrīd! zini, vecais Skārletas teiciens, “par to es padomāšu rīt” tomēr ir zelta vērts :)
zinu, ka līdzīgi, kā te jau minēts došana un vēlme dalītie ir daļas no Tevis un pat, ja uzliksi sev šo ierobežojumu to šobrīd nedarīt, pati nemanīsi, kā atkal jau gatavosi kārtējo jauko zīmīti vai arī kaut vai tikai smaidu vai labu domu :) arī tā ir daļa no došanas :)
izdalīt sevi visu nevajag, tur Tev taisnība :) esmu kādu 100 daļu no sevis atstājusi gan Latvijā, gan citur pasaulē, bet pat ja brīžiem liekas, ka cilvēkiem, kuri ņem, nemaz to nevajag, tā nav! viņi vienkārši nezina, ka viņiem vajag ;) uz šīs nots tad arī atvados, dzeru limonādi ar piparmētrām svaigām, domāju par konkursa rezultātiem ;) un Tevi un to, ka pa vidu mums kontinents Eiropa un arī vēl vidusjūra, bet līdzīgām dvēselēm tas tāds nieks vien ir! lai dzīvo ziloņi un dāvātāji visā pasaulē! Signe
Ar tiem sevis ierobežojumiem patiesībā ir jautri. Jūlijā ar te kolektīvi izdomājām vienu un sanāk periodiski norauties. Ierobežojums: no sweets, no cookies. Atnāk pie manis svētdien plastikošanas skolnieks un sniedz cepumu paciņu. Smieklīgākais, ka pirmais, ko teicu, bija nevis paldies, bet gan – aaa, man nedrīkst :D
Ka tik ar šitām “o, happy day, o happy birthday” nesanāk līdzīgi, bet nu es turos.
Šis man likās mīļi :D sasmējos.
> bet pat ja brīžiem liekas, ka cilvēkiem, kuri ņem, nemaz to nevajag, tā nav! viņi vienkārši nezina, ka viņiem vajag ;)
par tēmu “no sweets, no cookies” risinājums no smartbsolutions vēl nepublicētās ieteikumu krātuves (redz, arī es nevaru atturēties un dodu tik visiem padomus :)
tad lūk tālajā 1998.gadā pārstāju lietot uzturā cukuru – nebija diabēts un liekā svara problēmu arī nebija (gluži pretēji), bet tas sākās vairāk kā eksperiments – kā garšos kafija bez cukura? un tēja? un ja cukura vietā abās ieliek citronu? un laikam jau varbūt iedzimta lieta, bet man tiešām bez spaidu darbiem viss sāka garšot labāk bez cukura. Un pagāja pāris gadi, kad vairs saldumus negribās nemaz. Nav jau tā, ka nekad negribās, bet restorāna es nekad nekad nekad nedomāju hmmmm kas gan viņiem ir saldajā? ;) un ja ir tādas vietas, kur saldais nāk tāpat par brīvu un ja vien tie nav augļi, tad tas tiek Benam :)
ir jau arī amizantā puse šai manai saldumu neēšanai =- cilvēki tomēr baigi mīl ar kūciņām uzbāsties, un ar cepumiņiem ar cepumiņiem arī,iem arī (nothing personal, Kni ;) un tad ir samērā grūti izstāstīt, ka es tiešām, tiešām nevēlos un pat pagaršot nevēlos. sauciet mani par arogances karalieni, bet ja pēc labas pastas vai steika ar krāsnī ceptiem tupeņiem vai kāda āzijas brīnuma vai indiešu asuma, man šitādi kūkotāji (atkal jau Kni nothing personal ;) nāk virsū ar saldajiem, tad es saku kategorisku NĒ – man vajag to labo garšu, lai tā paliek līdz brīdim kad nāks espresso (BEZ CUKURA – jā bez, variet graudiņus citam klientam iedot) un protams manas blondās sarkanās nagliņu draudzenes :) es tad nu tagad iešu vārīt kafiju un meklēt paciņu :)
A par tiem saldumiem mierīgi vari neatvainoties, jo es dzeru melnu kafiju bez cukura, tēju bez cukura un šokolādes manis pēc varētu arī nebūt. Dodiet tik mazsālītus gurķus, ķilavas un krējumu :D Manā mājā cukura nav.. kaut kāds ir, bet tas man palicis no draudzenes, kura te dzīvoja pirms tam. Mums tas “no sweets, no cookies” vairāk ir kā nekādu balto miltu un no tā izrietošo saldumu.
Veel ir variants, ka dalja njeemeeju neprot izraadiit prieku par sniegto daavanu vai nieku (varbuut nejuutas pelniijushi vai nezina kaa atdariit – tas laikam vairaak pashapzinjas jauaajums, bet taa jau ir vinju probleema ne Tava).
Man arii ir naacies, pec ljoti ruupiigi gatavotas un izaukleetas daavanas, sanjemt – aa, paldies, gan jau kkur noderees…
No cita skatu punkta paraugoties – ir cilveeki (tas gan vairaak attiecas uz preteejo dzimumu), kuru daavanas atstaaj vienaldziigu, lai cik paardomaatas vai veertiigas tass buutu. No kaada cita, pat kefiira pacinja liek izkust saviljnjojumaa..
Vecais Rainis jau ari nebija no muljkjajiem – guut var dodot, guut var njemot, dodot guutais neatnjemams.. :)
un jaa – atliek filtreet, kam dot un kam ne.. ;)
kniii, man tavi ziemsvētku lāči vēl joprojām sēž pie sienas un dzied! es vienkārši nevaru viņus noņemt un ielikt atvilktē, lai gan ziemsvētki jau sen beigušies. tu toreiz mani ļoti ļoti iepriecināji! un, nnjā, lai gan pretī neko neesmu devusi, tava dāvaniņa man ir ļoti mīļa! :) un manam zilonītim bija līdzi draugi – papīra dzērvītes :) bet nu jā, tev taisnība. pietaupi sevi, nedāļā bez vajadzības!
man bija tāds gadījums. taisīju draudzenei uz kāzām dāvanu. noformēju naudu, tā teikt. liku pa aploksnēm, kam biju piešuvusi klāt mežģīnes un auduma rozītes, un pērlītes. vairākas stundas šuvu, dēm, ar žilkām, lai otrā pusē nerēgotos nesmuki diegi. :D ilgu laiku meditēju, kurus no īpašajiem latiņiem pielikt klāt – lai sanāktu vēstījums. bet pretī saņēmu tikai skatienu “ā, tik un tik latu, ok, skaidrs” :( nezinu, kāpēc tieši šis gadījums tā palicis atmiņā. laikam jau tāpēc, ka tur tik daudz roku darba bija ielikts.
>Si, vakardien internātā skatījos jauno lettiņu šovu, kas protams ir aizlienēts, bet izpildījums ir labs. Sūdzēties nevar. Skatījos sēriju, kurā ēst gatavoja un ciemiņus gaidīja Elita Patmalniece. Tā kā man pa dienu bija iedots links uz briesmu lapu calis.lv, kurā sarakstītas dāmu atsaukmes un sašutuma vārdi par gandrīz ideālajām vakariņām. Patmalniecei tika pārmests prastais runas stils un tad es domāju… paga paga.. a kā jūs tur pašas runājat? Raiņa melē, vai? Palasot tvnet komentārus nevienu Jaunsudrabiņu vai Virzu ar uguni nesameklēsi. :D Kāpēc es to visu? Šodien ienāku virtuvē un skatos, Tu citē Raini :D :D :D Redz, kādi man lasītāji… Raiņa mēlē runā :D
>Redīsi, es tak priecājos, ka Tu priecājies par tiem lāčiem un jau gribēju teikt, ka derētu uztaisīt jaunu lāču sēriju. Tieši vakardien metu acis uz lāču iepakojumu un domāju, ka varētu jaunu komiksu uztaisīt… tiem 15% .
Tie, kam mans ieraksts mazliet sāpēja, mīļie, atcerieties, ka jūs vienmēr varat ietrāpīt tajos 15%, kuriem nav vienalga. Ja nav vienalga, man arī nav, un enerģijas apmaiņa notiek. Plūst!
heh nē viss kārtībā. laikam izskanēja sāpīgi, bet tā tiešām nebija domāts. virtuālā vide sagrozīja visu pa savam :) juhū, gaidam lāču turpinājumu!! :)
Aa! par to raidiijumu – man dikti patiik! Un arii esmu dzirdeejusi, ka daudzi spljaudaas un nicinoshi izsakaas, tikai man nav skaidrs par ko…
Esot zagts raidiijums, pashi neko nevar izdomaat!! Miiljaa pasauliit, nevis zagts, bet adapteets!!! Un ko ta pashi burkshkjeetaaji nedomaa – visas iespeejas! Esmu skatiijusies krievu versiju – muuseejaa man patiik daudz labaak.
Patmalnieci neredzeeju, bet man vinja skjiet laadziiga – meitene, kas nesuukstaas par netaisniigo likteni, bet darbojas un iedvesmo citus. Un Binnija- tik miiliiga!!! Pulka daudz mums forshu un iedvesmojoshu sievieshu! Viirieshu, protams, arii ;)
Par došanas (par daudz vai par maz) tēmu runājot – izlasi šo epifāniju. Ja ir, tad noklausies paša Autora ierunāto. http://laimaromberga.blogspot.com/2010/06/vismilaka-epifanija-fragments-30072009.html
Gluži kā šī bloga autorei kamolu štelle ir mana mīļākā epifānija.
Ak jel, tieši tad, kad visaktīvāk domāju par došanu, arī šis raksts man uzskrien virsū (jeb es tam).
Zini, manuprāt, ar došanu ir tā – katram cilvēkam jau vajag kaut ko citu, vienam – latiņu vakariņām, otram – mīļu vārdu un apskāvienu, trešam – īpaši gādātu un pilnīgi orģinālu apsveikumu. Un un attiecīgi priecīgs par apsveikumu var būt tikai trešais, jo – viņa tieši to arī vajadzēja. Bet – vai nav tā, ka – taisot šos apsveikumus un pārsteigumus, tieši Tev pašai tie ir visvairāk vajadzīgi. Jo tā Tu paud savu mīlestību, rūpes, īpašo uzmanību. Tas ir Tavs izpausmes veids, Tava būtība. Es gan tik tā filozofēju…Ja runājam piemēros – ja ir kāds cilvēks, kurš vienmēr īpaši sirsnīgi sveicinās ar kolēģiem un uzdod 3-5 jautājumus par pašsajūtu un viskautko citu, jo tādējādi viņš izpauž sevi un izrāda īpašu uzmanību citiem, tad sadusmoties par to, ka kāds to nenovērtē, viņam protams ir tiesības, bet…neviens jau viņam to nav lūdzis…Un nogurt no kaut kā jebkuram ir pilnīgas tiesības. Pat ne tiesības, tā vienkārši notiek. Un ja grozām monētu no visām pusēm un arī maliņu apskatām, tad varbūt tik tā maliņa atkal ir jānospodrina. Lai atkal mirdz ;)
p.s. un nevar būt, ka te tieši tas Tas Raiņa citāts citēts, ko šodien visu dienu pie sevis prātā atkārtoju. Njā, sakritību jau nav, ir likumsakarības:)
Teikšu īsi, Knī -> Dots devējam atdodas! :)
Īsti šim teicienam neticu, bet man ir joku atbildes teiciens.
Devējs devējam atdodas :D
Esmu pamanījusi, ka ar laiku cilvēki, kuriem esi nesavtīgi devis kaut kādā veidā “atstrādā”, tā sakot atdodas – lielākā, vai mazākā mērā. Tā, kā Tavam joka teicienam arī savā ziņā ir taisnība! :)