Kni virtuve

love yourself more

Nenoniecini, saki PALDIES!

Katrs cilvēks, kurš ienācis mūsu dzīvē, ir mācībstunda. Ilgāka, īsāka, mirklīga, nebeidzama, atkārtota, vai ar papildstundām, bet mācībstunda. Tieši tāpat arī mēs kāda dzīvē esam skolotāji – labāki, sliktāki, radošāki, pasīvāki, skarbāki, bet skolotāji. Brīdī, kad vajadzīgā mācība apgūta, katrs var iet uz savu pusi un iespējams, kādu reizi periodiski atgriezties, lai pārbaudītu, cik labi mācītais apgūts.

Burtu pa burtam, vārdu pa vārdam, pavisam nejauši šodien nonācu līdz sarunai par to, ka tos bijušos, mīļoto bijušos, nevajadzētu pelt un nomelnot. To, kurš bijis pirms Tevis, vislabāk var saprast tikai mirklī, kad pats kļūsti par tādu. Tikai problēma ir tā, ka mēs sevi, kā nākamos sekotājus, vērtējam augstāk par iepriekšējiem, lai gan patiesībā, atmetot visas kaislības, tiem iepriekšējiem būtu jāizsaka pateicība, ka tas cilvēks, kuru mēs esam satikuši, kurš nonācis pie mums, ir tieši tāds, kāds ir un ka mēs viņu varam mīlēt par to, kāds viņš ir. Par to, ka viņam iepriekš pasniegtas visas tās mācībstundas, lai mums būtu sagatavota ideāla augsne savu mācībstundu pasniegšanai. Mēs katrs esam tikai posms. Tikai.

Parasti iesmeju, ka kāds mans mīļotais savu zīmētprasmi pasniedz publikai kā vienmēr pastāvējušo, jo zin’, nevar taču nevienam stāstīt, ka Kni atnāca ar zīmuļiem un teica, ka tagad būs jāmācās zīmēt. Iespējams arī jūsu mīļotais nestāsta par kādu savu lielisko prasmju izcelsmi, bet iedomājieties, tieši jums tiek šo prasmju augļi, jo kāds to visu viņam vai viņai ir samācījis un tas ir lieliski!

Visa šī sakarā, atmetiet savu naidu un nicināšanu pret to, kurš bijis pirms jums, bet gan labāk pasakiet paldies. Nosūtiet sava mīļotā bijušajai ziedus un pasakiet paldies. Nosūtiet savas mīļotās bijušajam pudeli laba dzēriena un pasakiet paldies!
Pasakiet paldies par to, ka jums blakus ir tieši tik lieliski izskolots un apburošs cilvēks, kuru mīlēt. Pasakiet arī paldies par tām visām mācībstundām, kuras jums kāds sniedzis, jo tieši pateicoties tām, jūs esat izauguši par to, kas jūs esat, turklāt vēl turpināt augt!

Paldies!

Atvilktne: Kni.stāsts
  • melato saka:

    Bravo Kni! Es arī iestājos par to, ka Bijušie jāciena un jāvēl viņiem/viņām tikai labu vien, jo piekrītu, ka katru cilvēku satiekam kā mācībstundu, lai gan paši reizēm brīnāmies, kāpēc vispār bijām kopā ar šo cilvēku. Tomēr tā mierīgi padomājot saprotam, ka kaut ko mūsos tas ir mainījis, un varbūt tieši pateicoties tam esam laimīgi tagadnes attiecībās.

    13/10/2011 at 08:44
  • Augusts D. saka:

    Exelents ieraksts! Nudien briniskigs. Kni ideju vajadzetu kalendarizet ( jaunvards ), proti, 13.oktobri pasludinat par kadreiz miloto pieminas dienu. Ne ka aizgajeju , bet ta skaisti un prieku. Rudenim piestavetu!

    P.S. Par nosaukumu varetu rikot konkursu … ar balvam , protams! :)

    13/10/2011 at 10:39
  • rediiss saka:

    tā, paga. kas tad tagad būs? es pati savus bijušos negribu ne pieminēt, ne kā. lai dzīvo laimīgi, bet pagātne lai paliek pagātnē. un tagad mans esošais sūtīs viņiem ziedus? wtf? :D

    13/10/2011 at 14:05
    • Idun saka:

      filmas sadi ziedi un pateicibas drosi vien izskatas poetiski, bet dzive es ari esmu par to, ka pagatne ir pagatne. lai visi dzivo veseli un laimigi, bet ziedus es sutu tikai kosmosam :)

      13/10/2011 at 18:42
      • Kni saka:

        Neapšaubīšu. Tiem, kas varbūt neuztvēra, patiesībā jau šis stāsts nav par ziediem. Ziedi šajā stāstā ir simbolisks žests. Patīkams žests.

        13/10/2011 at 20:39
  • Kni saka:

    Kamēr vieniem WTF, bet otriem ekselenti, citi rīkojas un ticiet vai nē, bet es šodien ziedus saņēmu.
    Ārkārtīgi skaistus un ar kartiņu, un ar paldies. PALDIES!

    P.S. No rīta atradās nedēļu pazudusī un jau norakstītā Starbucks krūze, pusdienlaikā ziedi.. nemaz nezinu, vai vakaram drīkst ko vēlēties :D

    13/10/2011 at 17:58
  • Mēnessmeitēns saka:

    Knīīīīīīīīīīīīī… Tu tūlīt smiesies… Situācija – Pirms vairāk kā sešiem gadiem man bija cilvēks, kurš man patika. Mīlestības nebija, bija pievilkšanas spēks. Starp mums nekā vairāk par skūpstiem nebija tolaik. Pavadījām vienus Jāņus kopā,nekā nebija jo viņš vienā nepiemērotā brīdī pateica “Uz viņas jūtām atbildēt es nevarēšu”… Jāņi pagāja un katrs aizbraucām uz savu pusi! :)
    Gads bija riņķī un nākamā gadā decembrī mēs satikāmies uz vienu vakaru, iedzērām šampānieti. Viņš man raudāja, kā viņa esošā meitene viņu nemīl utt… Es paklausījos, pamāju ar galvu un uz viņa – “Es viņu pametīšu un nākšu pie Tevis”, tikai pasmaidīju. Pagāja Jaunais gads un laikam kāds no draugiem, kas bija tovakar ar mums, izstāstīja viņa meitenei visu. Un tad viņa man visu laiku man rakstīja visādus “jaukus” tekstus… Nobloķēju un viņa man rakstīja no māsas un māsas klasesbiedru profiliem.
    Neskatoties uz to, kā ir pagājis laiks… Tā meitene uzzinot, kā esmu atgriezusies Ventspilī laikam sajūt ne tikai nepatiku, bet konkurenci. Viņa uztaisīja jaunu profilu un apskatīja mani, brīnos, kā neuzrakstīja neko…
    Viņiem ir kopīgs bērniņš un es tiešām priecājos par viņiem. Man nav vēlmes satikt to pusi, man pavisam neinteresē viņa dzīve. Bet kāda velna pēc pēc 6-iem gadiem MAN neliek mieru???
    Es vēl saprastu, ja tur būtu kā dēļ cīnīties, bet nav… Un manī nav vēlmes atgriezt tagadnē bijušo…

    Tu taču nevari glābt kustošo sniegu, kurš iesūcās bruģī… Laiks iet un būs cits sniegs, citas sniega pārslas un citas peļķes… Nav ko raudāt pie šīs sezonas izkusušā sniega peļķēm… Va ne!?

    17/10/2011 at 23:42
    • Kni saka:

      Nesmējos un neviens jau neraud. Es todien ļoti smējos. Ļoti. Ļoti un ilgi.

      17/10/2011 at 23:49
      • Mēnessmeitēns saka:

        ir daži ir kas raud… tas bija domāts vispārināti, ne par Tevi…

        18/10/2011 at 00:00

Leave a Reply