Nesakiet, jo tad es nākšu un dusmošos

Ja man jautātu, kā skan pavasaris, tad es atbildētu, ka ar vieglu aizsmakumu. Tā mazliet franciski. Tam ir rīta dzestruma saglāstīta balss, saules pielietas acis un pavisam noteikti – vējā sabužināti mati.
Darba dienu rītos, kad dodos uz darbu, jau kuro rītu meklēju tos koku zarus, no kuriem nāk skanīgās putnu balsis, turklāt katru reizi, grozi kā gribi, skaņu dzirdu, bet putnu neredzu. It kā tie kaut kur slēptos, vai mazlietiņ kautrētos uzstāties manā priekšā. It kā tajā brīdī zīlītes būtu gatavas pārvērsties par sarkankrūtīšiem un viegli piesarkt.

Vairāk kā jebkuru citu pavasari, šajā izjūtu vēlmi pēc gaismas. Esmu gatava stundām ilgi būt kaut kur citur, tikai lai ilgāk paliktu gaismā un nebūtu jāatgriežas manā tumsā. Tikai ilgstoši tumsā dzīvojis cilvēks spēj novērtēt gaismas vērtību. Tikai cilvēki, kas vismaz 250 dienas gadā dzīvo zem apmākušām debesīm, spēj patiesi novērtēt sauli. Tikai tad, kad mums kaut kā paliek ļoti maz, vai mēs zaudējam ko tādu, kas mums ilgstoši bijis, spējam to patiesi novērtēt, jo līdz tam tas var likties tik ļoti pašsaprotams.

Kopš tās dienas, kad pametu savu ērtum ērto ligzdu pie opīšiem, esmu dzīvojusi tumsā. Gaišākā vai tumšākā, bet tumsā. Jau trīs gadus jāmostas tāpēc, ka zvana modinātājs, nevis tāpēc, ka saules stars nolēmis pakutināt auss ļipiņu, vai iebakstīt acī. Novērtējiet to, kas jums ir. Ja istabā ir karsts, atveriet logu vai iegādājiet žalūzijas, nopērciet Karlsonu (lasi, ventilatoru), bet nesakiet, ka saule jūs kaitina. Nesakiet, jo tad es nākšu un dusmošos.

Bet pagaidām, es jūs vērošu. Atcerieties, nesakiet.. es nākšu un dusmošos.

P.S. Ja Tev, mīļo tējotāj-kafijotāj, ir zināms kāds, kurš gribētu izīrēt savu saulaino centra divistabu dzīvokli par saprātīgo cenu, dod ziņu. Esmu lieliska īrniece, sliktu ieradumu, ja nu vienīgi periodiskas skumjas, man nav un rēķinus vienmēr maksāju laikā.