Neviens nesteidzās

Neviens nesteidzās, vai vismaz izlikās, ka nesteidzās.
Ienākot pastā, ar daudz ko ir jārēķinās, tāpēc nervozi dauzīt kāju pret zemi, skatīties pa labi, pa kreisi kā tramīgam meža zvēram, nav nekādas jēgas. Paņēmu numuriņu un sapratu, ka paies vairākas mūžības, līdz tikšu pie paciņu nosūtīšanas.

Cilvēki sēdēja ieturot distanci, proti, vienu krēslu atstājot brīvu. Gandrīz katrs otrais bija aizņemts, atstājot vietu jutīgajam biolaukam, aurai, vai kas nu kuram bija. Apsēdos starp divām kažokos tērptām, ar neapmierinātām sejām apveltītām smaržām, kuras uzreiz sāka pildīt savu uzdevumu – kairināt manas nāsis un aicināt klusībā pie sevis uzdot nebeidzamo jautājumu par to, vai tiešām pār sevi jāizpilina visa smaržu pudelīte.

Izvilku no somas grāmatu un metos slīcināt gaidīšanu tur. Ja jau mūžību, tad mūžību! Laikam patīk ritēt raiti tad, ja dari jēgpilnu darbību, un tieši tāda gulēja manās rokās, tērpta sulīgi zaļos vākos un zīmējot ainu pēc ainas.

Mūžība izrādījās īsāka, nekā sākumā likās, jo citi, savu gaidīšanas mūžību nespēja izturēt un jau bija devušies prom, tādējādi saīsinot manējo.

Punduru komplekss un lapsa ar garām kājām.
Man tas komplekss, man. Paciņa, kas aizceļoja uz Volmāru.

Paciņa, kas aizceļoja uz Mītavu.

Lai priecīga gaidīšana un silti brīvdienās!

Published by

Kni

Love yourself more

8 thoughts on “Neviens nesteidzās”

        1. Pie Tevis jau pasts visu ved gandrīz par velti salīdzinājumā ar mūsu Gaujmalu :) Pieļauju, ka arī pat ātrāk nekā šeit. Vienmēr uzjautrinos.

  1. Šīs pakas vnm ir prieks gaidīt un vēl lielāks prieks saņemt :) Arī pastniecēm prieks :)

Leave a Reply