Sak, ja nesanāk, kā man gribas, tad ko tagad? Visu nolikt malā? Samīcīt vienotā masā? Atzīt nevarēšanu un likties mierā? Nē, es nevarēju. Atceroties seno un pavisam noteikti labo Alises Stropelas tehniku, liku visas krāsas lietā, savienojot slāņus ar melno svītru, kas tikai un vienīgi vēl vairāk piešķīra jau esošajam košumam papildus spilgtumu.
Tā nu veiklām roku kustībām sanāca tā, ka abas puses krāsainas, taču, ja šo ziloni tomēr padara spraužamu, kas būtu arī vēlams, tad būs lietojama tikai viena, taču, apziņai – tas viscaur krāsains. Kas vēl, ja labi pacenšas, šķiet, arī auskarus šim var piedomāt, ja vien pirksti nav bijuši veiklāki, acis sagurušākas un to visu.. mhm, jūs jau zināt, kur.
Lai koši un silti! (..teica Kni, uzlikdama sava jauno, ļoti koši melno šalli. Paldies, Si, par manis siltināšanu šajā rudenī!)
Ak dies, šitais ir ļooti skaists!!! Drīkst, es celšu roku!!!
Drīkst, Lauru!
Man Tev piedomāt arī mazauskarus, ja atradīšu vēl materiālu? Šķiet, tieši tik vēl palika.
Jā, lūdzu!!! :)))
Tās krāsas! :) Un gaismas stars kā punkts uz “i”. Ļoti skaists,
Šo ielikt sudraba ietvarā kā dārgakmeni un ne par miljonu nepārdot…
Zilonītis bildē ar saules staru patīk labāk, krāsu salikumu, savstarpējo attiecību un to izkārtojuma ziņā… Šis ir patiesi ir viens no skaistākajiem ziloņiem (jā, katram jau savs īpašais, un tomēr…). Gribas skatīties un skatīties uz to. Sķiet kā vitrāža, iespējams, tāpēc gaismas stars tik labi sader ar ziloni…
Patiesībā ta ir raksta papildinājums, iespējams, daļa no tā pirmā, proti, priekšpuses. Pārlocījums. Tas viss ir viens. Bet paldies!