Pēc trīsdesmit piespraudītēm, diviem ziloņiem, diviem kuloniem un četriem auskaru pāriem ar šādu motīvu, nekas cits prātā nemaz vairs neienāk. Viss iekšās sauc, ka pietiek, ka nu būs gana, tāpēc apsveicu tos, kas laikus izteica savu gribu un ceru uz citu, kas nokavēja, sapratni. Auseklīšu kādu laiku pavisam noteikti nebūs. Ir jādomā kas pilnīgi jauns, pat ja šim piemīt tāds sentiments un romantika, pat ja tas silda, ir jādomā kas jauns.
Bet pagaidām par redzēto citos veidos. Jā, es patiešām uzdarināju mazāku auseklīša spiedogu.
Un ausīs, katrā pa vienam.
Kā jau ierasts, zilonis un auskari gatavoti divos piegājienos, proti, sākotnēji veidojot atspiedumu, kurš vēlāk aizpildīts ar balto plastiku un cepts vēlreiz. Zilonis uz tausti ir ārkārtīgi patīkams un, pieverot acis, patiesi var izbaudīt tā gludo virsmu, pieskaroties pašiem pirkstu galiem. Nezinu kā jums, taču tieši šī sajūta ir tā, kuras dēļ ziloņi jau gadiem netiek lakoti. Un netiks.
Lai silti!
Absolūti burvīgs “winter edition”.
Asociācijas ar pirmo sniegpārslu uz melna, slapja asfalta. Ļoti tīk! :)
wow! Perfekti!
Jā, ir tā sniegpārsliņas sajūta. Paldies!