Kni virtuve

love yourself more

Noklausītā saruna

Kad ierados pie Gustava un viņa šokolādes padzert kakao ar gardajām putiņām, pie blakus galdiņa jau sēdēja sieviete ar vīrieti. Viņi dzēra tēju un kādu gaidīja. Pēc pavisam neilga brīža nāca simpātiska jaunkundze. Sākumā man likās, ka puisis atvedis savu meiteni ar mammu iepazīstināt, jo sieviete izskatījās vecāka par vīrieti un ātrumā man pat likās, ka tā ir viņa māte.

Tā varbūt arī bija, taču simpātiskā jaunkundze vīrieša meitene gan nebija. Režisore esot, ja mana dzirde mani nemānīja. Katrā ziņā meitenei kāds sakars ar filmēšanu un vīrietis ar sievieti, kas izskatījās pēc viņa mātes, bet visticamāk nebija, pārstāvēja kādu puisīti vārdā (tagad, ievērojot visus pieklājība likumus, man būtu jānosauc izdomāts vārds, bet kāda tur pieklājība, es taču noklausījos svešu cilvēku sarunu. Lai gan.. nav ko runāt tik skaļi un es neko nevaru padarīt, ka manas ausis tik labi dzird).. Tātad, puisīti vārdā Hermanis (vārds protams mainīts), kuram paredzēts kādā īsfilmā tēlot dēlu. Potenciālie vecāki esot vēl pārrunu līmenī. Saprotams, ka dzirdēju arī kandidātu vārdus, bet tos paturēšu pie sevis. Vienu gan varu pateikt, es ar labprāt meitu tam potenciālajam tēvam nospēlētu :D

Galvenais runātājs bija vīrietis un ņēmās sīki visu izprasīt: Kad notiks filmēšana? Kur notiks? Cik ilgi? Kas vēl piedalīsies? Kāpēc tieši Hermanītis izvēlēts? Bet tad sekoja pats svarīgākais jautājums. Latvietim nav svarīgāku jautājumu par šo. VAI TAD ARĪ MAKSĀS?

Latvieša ilūzijas tiek salauztas, projekts ir bezbudžeta. LKA studentu kursadarbs un tā.. Likās, ka nu vairs nekā interesanta nebūs, bet ne, latvietis naudas kārais ir attapīgs. “Bet vai jūs nevarētu Hermanītim samaksāt naudiņu, ko mēs jums iedosim. Nu tā, lai viņam tiek samaksa par padarīto darbiņu!”

Jopcik, cik asprātīgs!
Un tad es aizdomājos (labi, ka Dace vēl nenāca, man bija laiks padomāt)… vai tas, ka par padarīto darbu saņemam naudu, mūsu darbu padara vērtīgāku? Labi, es nerunāju par tādu darbu, kurā jūs atrodaties šodien. Šeit domāju tādus mazos darbiņus, kuru process tomēr šķiet vērtīgāks par naudu. Pieredze un piedzīvojums, ne? Iepazītie ļaudis? Filmiņa (kaut vai 10 minūšu), bet ar Tavu piedalīšanos, bet te.. PIEAUGUŠIE maitā bērnu ar naudu un padara viņu par materiālistu, kuram vienkāršs paldies kādu dienu iespējams liksies kā aizvainojums. Un ko domās sīkais, ja nejauši kādu dienu uzzinās, ka patiesībā vecāki par visu samaksāja? Vai viņš nesāks domāt, ka arī filmēšanās vietu vecāki nopirka?

Kurp mēs ejam, materiālistu paaudze?

Atvilktne: Kni.stāsts
  • inī saka:

    skumji, bet tādi materiālisti mēs esam.. var jau būt, ka tas ir fantāzijas trūkums vecākiem, kuri nevar izdomāt kā motivēt savu bērnu, jo bērniem neapšaubāmi ir nepieciešama motivācija jebkam.. man nesen stāstīja, ka viena mamma apsolījusi, ka, ja puiks ies uz skolu un kārtīgi mācīsies (sāka iet 1.klasītē šogad), tad viņi izlaidumā aizbraukšot uz Ēģipti :) šķiet diezgan labs darījums no vecāku puses – iegūti vismaz 9 gadi bez raizēm, bet tak atkal tas ir materiālais faktors, kas nostrādājis…

    10/12/2009 at 15:55
  • inesix saka:

    Nu.. par mājas darbiem (ģimenes labā) naudiskai motivācijai nevajadzētu būt.. Bet – šodien laikam apstākļi tik skarbi, ka jau no bērnības ir jāmācās pelnīt.. Kā labāk – nezinu.. Es saviem bērniem vēl nemaksāju :))

    10/12/2009 at 16:03
  • Kni saka:

    Redz, Ēģiptes brauciens liekas pat forši, jo sīkais iepazīs citu valsti un tas arī ir piedzīvojums. Taču šajā situācijā es domāju, cik stulbi – mēs jums samaksāsim, jūs iedodiet. Vismaz es apvainotos uz vecākiem par šādu gājienu, jo nav viss pērkams un nav par visu jāmaksā. Vismaz ne naudiskā izteiksmē.

    10/12/2009 at 16:15
  • Rudīte :) saka:

    Atceros, kad man mazajam brālim izrāva mandeles, viņam slimnīcā iedeva mantiņu…. Pēc tam, kad man sāpēja kakls, es ar teicu, ka man vajag raut ārā mandeles, jo es zināju, ka slimnīcā dabūšu mantiņu. Bet tikai pēc tam man mamma izstāstīja, ka viņa slimnīcā ārstam bija iedevusi to mantiņu, lai šis šim atdod. Mamma gribēja, lai brālim mazāks pārdzīvojums par to visu. Tā kā tā piekukuļošana tomēr dažos dzīves aspektos ir vajadzīga. :)

    10/12/2009 at 16:51
  • inī saka:

    man ar mazai gribējās, lai man izrauj kādu zobu, jo māsai zobārsts par ciešanām bija iedevis tukšas zāļu kārbiņas, ko spēlēties :)))

    10/12/2009 at 18:58
  • Kni saka:

    Tā jau rodas korumpantu valsts :D Bet tā kukuļošana jums taču bija par sāpēm, savukārt maizais kundziņš tiks filmēties un sāpju nav nekādu. Būs pirmais džeks ciemā! Un pie tam vēl vecāku sponsorēts, vai nav “lieliski”? Mākslīgā svarīguma veidošana jau no bērnības. Nabaga Hermanītis, izaugs liels un sapratīs, ka patiesībā viņš būs tas, kurš par visu maksās un nevis viņam maksās.. :D

    10/12/2009 at 19:20

Leave a Reply