Šodien tā diena, kad runas par gramiem un kilogramiem.
Sniegs kūst, viss kūst un es smeju līdzi. Nolēmu nosvinēt atteikšanos no smalkmaizīšu ēšanas (varētu jau teikt bulciņu, bet smalkmaizītes tik burvīgi skan). Nosvinēju un nopirku vienu gardo banānu rausīti, tātad – smalkmaizīti :D Uz atvadām! Nezinu gan, kur tie banāni, bet tas dzeltenais krēms ir lielisks. Ja kafijas maizītes ceptu lielākas, tad svinētu ar to.
Nē, diētu netaisos ievērot, tikai atteikšos no saldumiem, jo patiesībā esmu sāļāku našķu cienītāja. Ar nepacietību gaidu mazsālīto gurķu sezonas sākšanos, kad atkal varēšu doties pie manas gurķu dīleres uz tirgu un viņa sveicinās mani ar smaidu, kā arī ar mūžīgo uzrunu: “Sveika, meitene! Šie kā radīti Tev!”
Par godu gaidāmajai mazsālīto gurķu sezonai, ieraksts iz arhīviem.
Tajās nedēļas nogalēs, kad nelaižos prom no Rīgas, es cenšos aizkļūt līdz centrāltirgum pēc īstiem labumiem. Un centrāltirgū ir kāda pavisam neparasta atmosfēra, kas katru reizi vilina ar jaunu spēku. Es nepamanu tos spirķikus un sigaretas, tur ir daudz kas vairāk. Vai esiet pavērojuši garšvielu krāsas? Dārzeņus? Jēziņ, ja man būtu fotoapirāts Es noteikti uztaisītu bilžu ciklu “Tirgus”.
Lūk, bet citādi, gribēju izstāstīt, ka man ir sava mazsālīto gurķu dīlere. Ja es kādu dienu aizsmaktu un nespētu izdvest nevienu skaņu, taču dotos uz tirgu pēc šī garduma, man pietiktu vien pieiet pie manas gurķu dīleres, pasmaidīt, uz pirkstiem norādīt skaitli un viss jau būtu skaidrs, pēc kā es atnākusi un kas man kārojas. Šoreiz mani sagaidīja ar vārdiem: “Šie meitenei kā radīti!” Kā jau rituālā, man nogrieza šķēli mazsālīta gurķīša, pasmaidīju, pamāju ar galvu un pateicu cik. Atvadījos ar smaidu un novēlēju visu labu. Sak, līdz nākamajai reizei! Parasti to maisiņu jau attaisu un pāris gurķus apēdu tur pat tirgū, kamēr lūkoju citus labumus.
Sestdien stāvot rindā rimītī, jo pirku marinētas bietes, kefīru un jogurtu, aplūkoju kādu lasāmvielu. A ja nu uznāk luste palasīt. Mani uzrunāja kāda pavecāka kundze. “Nu vsjo uže pračitono. Čto bi mnje ješčo pročetaķ. Vsje žurnali uže kupļeni.” Sieviete likās pietiešām jauka un es viņai saku: “Kņigi nado četaķ.” “Oj, uže četala.” Sieviete turpina ar mani runāties. Domāju, ko lai viņai iesaku. “Samoj nado čtoto napisaķ!” Viņa smaida un stāsta kaut ko par jaunības dienām. Nosauc mani par “moja harošaja” un dodas pie cita avīžu stenda. Nodomāju, cik sirsnīga sieviete. It kā jau neko mēs tā nerunājām, bet sajūta iekšā.. tāds miers. Izgāju no bodes un smaidīju.
Šorīt man bija sarunāta tikšanās ar kādu jaunkundzi, kura dikti gaidīja manus “cepumus”. Izberzēju miegu no acīm, nodušojos, paēdu brokastiņu un izgāju no “citām tapetēm”. Jopcik, aizmirsu ē-talonu. Nu nekas, laiks man ir, iešu kājām. Ejot pa Barona ielu, pretim nāca kāds vīrietis. Klausījās kaut ko austiņās. Ierauga mani un ņem austiņas laukā. Nodomāju: “Tā, tūlīt kaut ko vajadzēs… naudu, vai arī prasīs ceļu.”
“Ģevuška! Ņemogļi vi mnje…” … Nu, es taču teicu, ka kārtējais naudas jautātājs.. un tad bija pats pārteidzošākais. Vīrietis turpina savu sakāmo brīdī, kad es jau ieslēgusi autopilotu “NĒ” un grozu galvu, jau gatavojot tekstu par to, ka man nav sīknaudas (un nebija jau arī)… “Ģevuška, vi ņemogļi mnje ULIBNUTSA!” Jēziņ, tajā mirklī es ne tikai sāku smaidīt un pie sevis nokaunējos par savām domām, bet gan sāku smieties. CIK FORŠI! Un smējās arī vīrietis.
Labu apetīti tiem, kas pusdienu un tiem, kas papusdienoja, ceru, bija laba apetīte.
Starpcitu, es lielā saldummīle, arī uz kaut ko tādu parakstījos, no 1.janvāra- 31.janvārim, neēdu saldumus. Ja 100% godīgi- reizes 2 nogrēkojos, bet no tā nebija gandarījuma. Mēneša laikā nebija lomku vai citu moku, bija forši :) un pats foršākais bija- kad man jautāja vai man diēta, es atbildēju- nē, vnk pārbaudu raksturu :))
Bet par gurķiem man ir viens sulīgs citāts no Romēna Garī grāmatas “Solījums rītausmā”:
“Savā mūžā esmu pazinis un joprojām vēl piedzīvoju nedzirdētas laimes brīžus. Piemēram, kopš bērnības man ļoti garšo skābēti gurķi- ne jau pipargurķīši, bet gurķi- īstie, vienīgie pareizie, ko sauc par skābētiem gurķiem krievu gaumē. Es vienmēr tos visur esmu atradis. Es bieži nopērku kādu mārciņu, apsēžos saulītē jūras malā vai kaut kur citur- uz ietves vai sola, iekožu gurķī, un tad esmu pilnīgi laimīgs. Tad sēžu saulē, sirds ir rāma, draudzīgi noraugos lietās un cilvēkos un zinu, ka dzīve tiešām ir dzīvošanas vērta, ka laime ir sasniedzama- gluži vienkārši vajag atrast savu dziļāko aicinājumu un tam, ko mīl, atdoties ar visu sirdi un dvēseli.”
Ja baudas sagādātājs ir gurķīts) tad es visu to lasot sajutu saldo, mazo gurķīšu garšu tikko no dobes noplūkto, tādu asu, pilnīgi bez sēklām, ļoti kraušķīgu.