Kni virtuve

love yourself more

Open Air Vintage Festival Nr.2

Kad visu dienu biju darbojusies pa māju un vēders sāka raidīt jau zināmus signālus, sapratu, ka būs jāiet laukā no mājas uz kādu no tuvējām bodēm, jo ledusskapī bija palikuši tikai pie manas gurķu dīleres tirgū iegādātie sālītie gurķi (starp citu, tā ir tā pati Mārtiņa Sirmā iecienītā tirgus sieva, ar kuru kopā viņš gozējas uz S.Bankas plakātiem).

Bodē biju, jaunos zābakus pastaigāties izvedu un, jā, kāds noteikti domāja, ka es kukū. Nopirku saldējumu „Pols” un pa ceļam uz māju to arī apēdu. Nespēju sev atteikt un aukstums man netraucēja. Es taču no Ziemeļpola!

Par sestdienu gribas zināt?
Rīts bija mazliet drudžains, miegs ar abām roķelēm turēja plakstus ciet un vilka atpakaļ gultā, taču gulēt nebija laika. Sapakoju 7 miera vēstnešus – ziloņus ceļojumam uz Valmieru, jo SprādziensSKAPĪ meitenes solījās nogādāt šo sūtījumu galamērķī. Bet tā kā arī Skapja meitenēm biju šo to sasolījusi, tad steidzu sapakot divus zirdziņus, divus zaķus, vienu ziloni, vienu lāci un divus ausu priekus. Kad kādam saku, man soma pilna ziloņiem, vēl ir divi zirgi un lācis, atskan smiekli =)

Pižikiņš sildīja galvu un biju gatava ļauties Open Air Vintage Festival numur 2! Pasākums solījās būt ar vērienu, tāpēc ar vēl lielāku satraukumu to gaidīju, jo savā ziņā uztvēru šo pasākumu kā svētkus. Turpceļā domās iztēlojos, kā viss varētu izskatīties. Cik daudz tirgotāju būs? Vai bodītes būs arī ārā? Vai šis festivāls nebūs pārvērsts par tipisku Domu laukuma tirdziņu? Mirklī, kad bijām klāt, manas šaubas un daudzie jautājumi izgaisa kā nebijuši. Baranku virtenes, krāšņas un pūkainas galvas rotas, koši lakati un dekorācijas. Tirgotāji izvietojušies draudzīgi viens otram blakus un izkārtojuši savu „produkciju” ar izdomu. Visa tik daudz, ka acis skrej katra uz savu pusi un gribot negribot, lai nesāktu šķielēt, tomēr jāsavalda emocijas un jāsāk viss pēc kārtas.

Tirgotājus aukstumā neviens nedzina un visi bija ietilpināti Dirty Deal Cafe telpās divos stāvos. Vietas gan daudz mazāk kā pirmajā tirdziņā, bet tas netraucēja. Kas priecēja ļoti un aizdzina manu satraukumu kā nebijušu, tirdziņš nebija pārvērsts par rotu tirgotavu, bet gan lielākais akcents (kā jau tam būtu jābūt) bija likts uz senām un senākām mīļlietām un mīļmantām. Tā vien likās, ka zābaciņi ar mani runā un kāda samtaina žakete tā vien aicina to pielaikot. Spurdz smiekli, sirds atveras, maks tai līdzi un nepiespiestā atmosfērā andele iet uz nebēdu.

Lietas, kas man palikušas atmiņā: tirgotāju tērpi – ausaines, košas kleitas un uzvalki. Acīm ir kur kavēties, un modes ļaudīm priecāties.

Tā kā šajā reizē pati neandelējos, tad varēju pie draugu un paziņu stendiem uzkavēties ilgāk, pļāpāt, dzert tēju un ēst baranciņas. Laika pilnas kabatas. Tiklīdz tiku līdz SKAPJA meitenēm, likās, tur arī palikšu. Kad tika nokārtoti lietišķie jautājumi un „prece” atdota īstajās rokās, jautrība varēja sākties. Zābaciņi sastājās rindā un paši līda kājās :D Tā pamanījos pielaikot kādus gāāāāārus zābakus, kas ar savu uzdrukāto izmēru manāmi mānījās un galu galā izrādījās par mazu. Tad joka pēc man tika pasniegti zamšādas zābaciņi burvīgā tumšzaļā tonī. Ziniet, kā noteikt, ka man kaut kas der un patīk? Es sāku dejot :D

It kā tā jau nebūtu gana, jo meitenes man bija atvedušas arī kādu izšūtu somiņu, kuru biju iegādājusies pie viņām ar bloga un Rudu veiklo kājiņu starpniecību (tā teikt, kurš pirmais nāk, tam pirmajam tiek), man tika parādītas arī kādas mežģīņotas kurpītes. Sirds lūzt un lūdz, jo tik ilgi bez rezultātiem meklētas istabas čības.
Par laimi mana Pelnrušķītes kājiņa izrādās īstā un kurpītes gatavas doties man līdzi. Saņemu arī informāciju par kurpju iepriekšējo saimnieci – radošu personību, kas darbojas arhitektūras jomā. Labprāt būtu uzkavējusies vēl, taču līdznācēji jau bija mazliet saguruši no piedāvātā klāsta un atraduši klusāku vietu uz kāda visnotaļ ērta dīvāniņa. Redz, pat vislielākajā burzmā var atrast vietu klusumam.

Atvadījos no biedriem un paliku baudīt svētkus.
Ja arī šoreiz netikāt uz tirdziņu, šaubu nav, būs vēl un jums būs iespēja pašiem turp doties, ja šajā reizē kādu iemeslu dēļ netikāt. Un tad jau noteikti nāks pavasaris, čivinās putni (starpcitu, vienu rītu gāju uz darbu un saskumu, jo mazo dziedātāju korītis klusē) un plauks kokiem lapas. Ak! Pavasari, nāc! Lai Faustam skauž!

Te būs mazītiņa foto izstāde. Ja kādu no bloga bildēm gribas redzēt lielāku, klikšķiniet tik virsū un būs!

Tas tad arī viss. Ceru, ka jums izdevās caur manu īso stāstījumu noķert kaut kripatiņu no tā visa. Par lāču izstādi iekš Leļļu Mākslas muzeja un gājienu uz tirgu pie manas tirgus sievas stāstīšu nākamajā reizē.

Lai jums veiksmīga nedēļa! =)

Kni

Atvilktne: Kni.stāsts
  • Tincii saka:

    pilna soma ziloņiem :D
    Es tās pirmā maija kurpītes labprāt pielaikotu. Neesmu gan nekāda pelnrušķīte, bet šitā vājība laikam skar daudzas sievietes.
    Vispār no tā festivāla labākais ir atbosfēra un “garša”. Žēl, ka šoreiz nedabūju palaizīties apkārt, bet nu neko, pavasarī mēģināšu atkal.

    Un tad vienā tādā festtivālā mums ar Tevi, Kni, būs jāsvin satikšanās anniversary :D

    14/12/2009 at 18:05
    • Kni saka:

      Tieši tā, jo mēs satikāmies pirmajā =) Beidzot satikāmies!
      Lūk, baumo, ka nākamais festiņš būšot 13. martā! (tikko apskatīju Agneses Kleinas blogā un jā, šaubu nav!)

      Par garšu un atmosfēru piekrītu, tieši šīs divas lietas, kas nemaz nav lietas, padara pasākumu dikti īpašu.

      14/12/2009 at 19:00

Leave a Reply