Tie ir tie brīži, kad nevar likties mierā, kamēr neizdarā tā, kā gribas, jo samierināties ar to, kā sanāk, nav mērķis. Pateicoties pirmajam mēģinājam (un ļoti labi, ka ir tādi pirmie mēģinājumi), biju sapratusi, kas darāms citādāk, lai iegūtu vajadzīgo rezultātu. Tapšanas procesu atrādīšu citā dienā, jo ziloņu tapšanas gaitā esmu to dokumentējusi. Kas zina, ja nu kāds vēlas iemēģināt roku.
Joprojām tā pati tekstūrplāksne, joprojām krāsaini un joprojām mazliet no optiskās ilūzijas.
No krāsu pārejas paliek gaišākā un tumšākā daļa, pilnībā likvidējot melno slāni, kas savukārt nākamajam zilonim atstāts. Tas ir kā bērnībā, kad kaut ko krāso un krāsu paspilgtināšanai katru no krāsu laukumiem apvelk ar melno zīmuli.
Abi šie ziloņi tapuši mokume gane tehnikā, proti, izveidojot atspiedumu, visi izcilņi nogriezti nost, atklājot no atspieduma izveidojušos zīmējumu. Pirmajam zilonim nogriezts vairāk, otrajam – mazāk, savukārt nākamā bilde ir brālīšu trio, kur pievienojies mans pagājušās vasaras iemīļotākais zilonis sutton slice tehnikā, kur ar plastiku tiek aizpildīta tekstūrplāksne un pildījums pārnests uz pamatnes.
Nevaru beigt sajūsmināties par to, cik daudz var paveikt ar vienu rīku. Tagad gan – miers. Darbs padarīts. Ģeometrijas tēma gaida savu iznācienu.
Lai silti!
