Šķiet, esmu no tiem, kas nesmādē lietas, kas kādam jau ir bijušas un ir pietiekami labā stāvoklī, lai turpinātu savu dzīvi vēl pie kāda. Par to, ka pasaulē jau tā ir par daudz lietu un tās tiek ražotas vēl un vēl, zina visi. Citi ar to mierīgi sadzīvo un tas nav slikti, bet citi, tādi kā es, ir gatavi ņemt to, kas jau ir.
Kad nu beidzot ir laiks, pat ja mazliet jāpaskrien, lai pasētu vairāk, atradu brīdi, lai iegrieztos vietā, kuru sauc par Otro elpu. Tiem, kuri ar šo vietu vēl nav pazīstami, varu izstāstīt, ka tie ir labdarības veikali (Rīgā nu jau divi), uz kuriem cilvēki nes lietas, kurām viņu mājās īsti vairs nav vietas, vai arī ir radies nogurums no tām, taču tās joprojām ir labas un kādam citam var būt pat ārkārtīgi noderīgas. Tas viss tiek pārdots par salīdzinoši simbolisku summu.
Izstaigājusi visu Stabu ielas veikala telpu, devos uz tās pagrabstāvu, kur plauktos savus jaunos īpašniekus gaida grāmatas. Nekad nebūtu domājusi, ka tieši tur nekādi nevarēšu saņemties aiziet prom un likšu kaudzītē grāmatas vienu pēc otras, pat ja tās šajā reizē bija vārdnīcas. Vācu valodas vārdnīca, kāda man studiju laikā tika aizlienēta, angliski latviska vārdnīca (jā, tieši tā saucas), vecs izdevums ar pārsteigumu iekšlapās, proti, kaltētiem, manuprāt, vizbulīšu ziediem. Kaudzītei pa virsu vēl uzliku arī divas svešvārdu vārdnīcas – vienu sev un vienu par prieku mammai, kura jau sen gribēja tādu savā īpašumā. Vienā no tām papildinājumi glītā rokrakstā.
Raksta virsrakstā apzināti nav izmantota garumzīme, jo, ja laikapstākļi uzlabosies, sagādāšu jums vēl kādu stāstu ar otro elpu.
Lai silti!
