Pa latam sirdsapziņas mieram

Jūs taču zināt to neveiklo sajūtu, kad kāds no kolēģiem ierodas ar kūkām un bulkām, dziru un viru, bet jūs pavisam loģiski ne kalendāru pārzināt, ne arī viņa gadu ritējumam līdzi sekojat. Tāds neveikls brīdis, kas kultivēts gadu gadiem. Jubilārs nāk ar kūkām, jo zina, ka citi nāks ar ziediem (tām briesmīgajām sarkanajām rozēm divmetrīgajos kātos), alkohola pudeli (vīriešiem) vai šokolādes konfekšu kastēm (sievietēm), savukārt tie citi nāk ar to iepriekš uzskaitīto, jo zina, ka tas jubilārs nāks ar kūkām. Galu galā sanāk aplis, pa kuru skrien viens ar izstieptu sauju un salasa pa latam, jo tādu, kuri neseko līdzi citu gadu gājumam un vārda sumināšanai, ir daudz, turklāt samest pa latam „kaut kam” ir vieglāk, nekā atcerēties gadu gājumu, periodiski aplūkot kalendāru un katram jubilāram vai sveicamajam sagādāt individuālu sveicienu.

Neesmu ne iedomīga, ne augstprātīga, ne arī nepateicīga, bet mani neiepriecina tās dāvanas. Lai mums visiem būtu vieglāk, rīkojos pavisam vienkārši. Lai nevienam kolēģim nebūtu par šo jautājumu jāiespringst un nebūtu jāsatraucas par tauku slāņa veidošanos konkrētos ķermeņa apvidos, es ne tikai dzimšanas dienas laikā paņemu atvaļinājumu, bet arī vairumā gadījumu pametu valsti.

Paskatīsimies uz to no citas puses. Tā lata jautāšana ir izspiešana, kurai lielākā daļa ar mierinošu sirdsapziņu piekrīt. Nevienam īsti nav jāiespringst, lats savākts, visi laimīgi ēd kūku bez sirdsapziņas pārmetumiem. Dāvana un kartiņa, kurā uzskaitīti visu to vārdi, kuriem vēl pirms algas dienas ir lats, pasniegta. Āmen.

Brīdī, kad esi lata devēja vietā, tā sajūta ir tāda, ar kuru vēl var samierināties, bet tagad nolieciet sevi saņēmēja vietā. Kā ir? Patīkami? Patīkami apzināties, ka tā dāvana, kuru turi rokā, ir kolektīvās izspiešanas rezultāts, par kuru samaksāts tikai tāpēc, lai atkratās? Teiksiet, pārspīlēju? Nē, tikai pasaku to, uz ko vairums acis piever, jo tā ir vieglāk. Jo tāda ir tradīcija. Jo tā darīt ir vieglāk, nekā iedziļināties un pārstāt kultivēt šo bezjēdzīgo tradīciju, kad vieni sveic, jo kāds uzstājas, bet kāds uzstājas tikai tāpēc, ka tie vieni sveiks.
Kolektīvi. Pa latam.

Slēptā ziņa: Toč jūtelīga.

Published by

Kni

Love yourself more

11 thoughts on “Pa latam sirdsapziņas mieram”

  1. Trāpīgi. “Jo tāda ir tradīcija. Jo tā darīt ir vieglāk, nekā iedziļināties un pārstāt kultivēt šo bezjēdzīgo tradīciju, kad vieni sveic, jo kāds uzstājas, bet kāds uzstājas tikai tāpēc, ka tie vieni sveiks.”

    Bet man gribētos vēl piebilst, ka viss atkarīgs arī no cilvēkiem – vai tie ir, ja tā var teikt, manējie. Tad man pat nevajag nekādas dāvanas un kādu kūku no laba prāta un sirds tāpat izcepšu.

  2. Daži uzņēmumi to atrisina tādējādi, ka dāvanu un obligātās puķes uzsauc darba devējs :) Un par datumu atcerēšanos domā biroja administrators.
    Bijušajā darbavietā (paliela nodaļa pašvaldības iestādē) cilvēki bija tā noguruši no brīvprātīgi obligātajām sveikšanām un cienāšanām (jo lielāko daļu kolēģu par īpaši tuviem nenosauksi), ka vadība pieņēma Zālamana lēmumu – turpmāk dzimšanas dienu gaviļnieks var ņemt brīvu, un nevienam nav tiesību sagaidīt jebkādu cienāšanu (bet ir tiesības iet apsveikt, ja sirds liek). Lūk, visiem novēlu tik saprātīgus kolektīvus! :)

    1. Par to brīvdienu man ļoti, ļoti patikās. Patiesībā tā ir varen laba dāvana.

  3. hah, pie mums šitos izvairīgos jubilārus agrāk sveica PĒC visiem viņu viltīgajiem atvaļinājumiem :D tagad kaukā entuzisms ir apsīcis. varbūt tāpēc, ka nupat jau savācies pārāk daudz cilvēku. un ja vēl kāda daļa no viņiem svin arī vārda dienas, tiek sveikta kāzu un bērnu sakarā, tad faktiski sanāk dzīres gada garumā. bet darbā varbūt tomēr vajadzētu strādāt.
    bet atbildot uz jautājumu par to, vai man šīs dāvanas sagādā prieku, nē, nesagādā. bet ne tāpēc, ka trūkst izdomas. es tak apzinos, ka mēs viens otru nepazīstam pietiekami labi, lai spētu atrast vienreizējas individuālās dāvanas. nēnu, reizēm ir gadījies. bet pārsvarā jau tomēr standartiņš. tāpēc es pieņemu savas dāvaniņas un priecājos par tām. man tā nepatika ir tāpēc, ka zinu dažu kolēģu mūžīgo žēlošanos par to, ka esot aplaupīti. jā kā tad, būtu jau nu kaunējušies. bet pašiem gan patīk saņemt dāvaniņas un tādas padārgākas. tāpēc man visa šī štelle kopumā tiešām diezko nepatīk.

  4. Hi-hi… ļooti pazīstama situācija un, jāsaka, – gan no vienas, gan otras puses. BET! Man trakoti patīk cienāt un ar to labāko, ko vien varu sagādāt, un man tas galīgi neapgrūtina (kā zinu dažiem tieši tas ir apgrūtinoši), bet man patiešām ir neērti, ka tas cilvēks tāpat “nemāk” pacienāties :) un es jau ar nē! Un tad visi skrien pēc puķēm vai metas pa latam! Un es nekādi nevaru ieskaidrot, ka tiešām nevajag! Un arī otrādi, tu uztrāpies uz kādu neparedzētu kūkēšanu un nav miera, ka tāpat vien ēdis…
    Tagad pat, kad atgriezos no garā atvaļinājuma, protams, es nenācu ar tukšām rokām, bet ne jau tāpēc, ka man “kaut kad pirms cik tur dienām” bija jubileja, bet tāpēc, ka esmu priecīga atgriezties un gribu visus pacienāt gan ar saviem stāstiem, gan kūkām… protams, daļa mani sveica, jo to jubilejas datumu nebija izmetuši no prāta…
    Šo rakstu likšu izlasīt arī savām kolēģēm, lai redz, kā tas izskatās no malas!

  5. Mana EX darba vietas pieredze bija taada, ka katram jubilaaram attieciigajaa dienaa tika ievietots intranetaa apsveikums, kursh peec tam tika pielikts pie galvenaas taafeles, kuru katrs darbinieks vareeja apskatiits, kaa teikt “kas tad mums shodienai JAUNS”! Un taa kaa mees – sievieshu kaartas paarstaaves bijaam ljooooti viegli saskaitaamas, tas tas bija tieshaam patiikami, kad maajaa paarrodies ar veselu kleepi dazhaadu ziedu! :) Bet tas galds, cienasts tika taisiits kopaa ar aktuaalaa meenesha paareejiem jubilaariem, lai nav katru dienu tikai viena eeshana, dzershana, izklaideeshanaas, bet 1x meenesii.

  6. Ak, pilnīgi piekrītu rakstam un komentāriem! Es vēl nesūdzētos, ja darba vietā mestos pa latinam, taču šobrīd metamies pa 5 Ls, kas man šķiet gan kā aplaupīšana. Un nedod Dies’, ja mēnesī ir piemēram 4 jubilāri. Kolektīvs nav liels, tāpēc dāvanas summa ir liela. Pagājušo gad mēģinājām mainīt šo “pašpalīdzības kasi”, taču neizdevās, konservatīvie nebija ar mieru. Tā nu turpinam apmainīties ar dāvanu kartēm (jo neviens jau nepazīst cilvēkus tik labi, lai zinātu, ko viņi vēlas) pie klātiem galdiem. Sviesc!

  7. Labi, ka man nav kolēģu :D
    Man jau vispār tā dāvanu padarīšana liekas kaut kas pabaiss. Apzināti izvairos no pasākumiem, kur man kāds kaut ko dāvinās. Es nesaprotu kāpēc svešam cilvēkam kaut kas jādāvina, un jādod daļiņa no sevis? Un kāpēc vispār kaut kas jādara pieklājības pēc? Pieklājība ir pārvērtēta! Kamēr, tu būsi pieklājīgs – palaidīsi visus pa priekšu, katram kolēģim pa latam, pārmijis pieklājības vārdus ar katru paziņu un sen nesatikto neinteresanto kursabiedru un pieklājīgi klusēsi, kamēr kāds tev kāpj čuprā – tev pašam vispār nekas nepaliks pāri! Pieklājība un elementāra cieņa ir divas atšķirīgas lietas, manuprāt.

  8. jā un nē
    piekrītu un nepiekrītu
    bet patiesībā viss atkarīgs no kolektīva ;)

  9. Sadziedājāmies :)

    Piekrītu par to, ko teica Gicha, jo nevienam jau nevar aizliegt pacienāt. Droši. Es neesmu pret, taču esmu pret to, ka no manis kaut ko tādu gaidītu, kā arī esmu pret to, ka kādam man jājūtas parādā par to, ka esmu atnesusi kūkas vai vēl kaut ko.
    > “..man patiešām ir neērti, ka tas cilvēks tāpat “nemāk” pacienāties”..

    Tieši tā, atnāciet un pacienājieties, papriecājieties kopā ar mani. Ja ļoti gribas, var ziedus atnest, bet citādi paldies, man tiešām neko nevajag un to, ko vajag, jūs pa tam latam nesametīsiet. Mēs esam svešinieki un to taču vienkārši jāpieņem. Ir pavisam loģiski, ka darbā kādu pazīsti labāk, bet ir ļoti daudz cilvēku, par kuriem nezinu pilnīgi neko. Kā svešam cilvēkam kaut ko uzdāvināt? Iegrūst dāvanu karti? Kam tas ir vajadzīgs?

    > “Pieklājība un elementāra cieņa ir divas atšķirīgas lietas, manuprāt.”
    Precīzi.

    Paldies visiem un visām par viedokļiem, arī par tiem, kurus nesadūšojāties uzrakstīt. Ļoti novērtēju, ka padalījāties! Interesanti palasīt, kā notiek citās darba vietās un kāds ir citu skatījums.

  10. Man ļoti nepatika tas, kā rīkojas vadība manā ex darba vietā. Mēs visi bijām ar mieru mest pa latam, lai tiktu dāvināts kas jauks otram. Bet, nereti bija tā, ka tikai izredzētajiem bija iespēja mesties, pārējiem nekas nebija pateikts, jubilārs klusēja, ka špions. Un tad Tu sēdi, strādā un vienā stūrī sarodas kolēģi un bļauj – “Sumināts, sumināts!”. Bet, Tu ka tāda dēlene aizslēpies aiz datora, uzraksti citām tādām pašām dēlenēm “Tu zināji, ka tam un tam ir dzimšanas diena? Saņēmi e-pastu par to, ka jāsametas dāvanai? Kāpēc mums neviens neko neteica?” utt. Bija neomulīgi, jo izskriet pakaļ ziediem vai dāvanām nebija izdevības darb alaikā.

    Ar vārda dienām bija labāk! No rīta uz ziedu veikalu pakaļ ziediem un uz darbu. Nereti turpat arī citus kolēģus sanāca satikt! :)

Leave a Reply to Thezeezee Cancel reply

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.