Kni virtuve

love yourself more

Pabarot vēderu un uzburt sniegu

Sagādāju paprāvu kaudzīti balta papīra, šķēres man jau bija, doma par to, ka man viss sanāks un es jau visu to protu, arī bija. Paēdusi vakariņas, noliku papīra kaudzīti blakus uz matrača, izveidoju improvizētu galdiņu un ķēros pie griešanas.

Atkāpe.
Starpcitu, tā vakariņu pagatavošana mani vakar iedzina pamatīgā izmisumā. Aprīnoju tos cilvēkus, kas katru dienu kaut ko gatavo ēst un spēj izdomāt ko jaunu. Te es nedomāju tos cilvēkus, kas uzvāra makaronus vai rīsus un piekož klāt vistas fileju. Tā nav gatavošana, tā ir parasta ēšana. Ņemot vērā, ka mans izmisums veikalā piedzīvoja kulmināciju un no visa veida ēdienu variācijām metās nelaba dūša… jau no domas vien. Stāvot rindā, pētīju citu pircēju groziņus, lai noskaidrotu, ko tad viņi ēd, tādējādi cerot iegūt kādu ideju vakariņām. Puisim, kurš rindā stāvēja pirms manis, bija mandarīnu diēta ar alus kūri. Tuklajai sievietei, kas stāvēja tajā pašā rindā, diētas nebija. Viņa bija sagrābusies visu pa divi. Divi milzīgi pomelo augļi, divi lielā iepakojuma krējumi un un un.. viņa tik turpināja krāmēt visu uz slīdošās lentas. Kāda cita sieviete bija nolēmusi pārtikt tikai no Ķīnas kāposta un vēl dažām piedevām. Tas izskatījās dramatiski, jo savu 3 produktu pārvietošanai no plaukta līdz kasei, viņa bija izvēlējusies ratiņus. Asociācijas tādas – viens vientuļš sīpols smagās automašīnas kravas nodaījumā. Īsāk sakot, nekādu iedvesmu iegūt man tā arī neizdevās. Pircēju groziņu saturs bija ārkārtīgi līdzīgs un garlaicīgs.
Vakariņām iegādāju paciņu saldētu dārzeņu (tiem nebija nelabumu izraisošas smaržas) un saldo krējumu, kā arī vienu hurmu. Saldētos dārzeņus iebēru katlā, pielejot nedaudz ūdens, svaigi maltus piparus, drusku sāls un kaut kādas mistiskas garšvielas, kuras Stefans atvedis no Francijas. Zālīšu maisījums, kas patīkami smaržoja. Visu pārējo paveica blenderis. Pielēju klāt saldo krējumu un biezzupa gatava. Vēl tikai cieti kūpinātas desas gabaliņi un vakariņas var likt galdā. Atverot ledusskapi, atcerējos, ko aizmirsu nopirkt. Maizi!Grauzdiņiem maizes nebija. Novēlēju sev labu apetīti un domāju idejas sniega radīšanai.
Atkāpes beigas.

Uz improvizētā galdiņa locīju papīra lapas uz izjūtu un griešanas procedūru veicu pēc tieši tāda paša principa. Izrādās, ka mana iedomātā varēšana un prasme bija lielāka par faktisko spēju. Prātā nebija tehniskā zīmējuma, kas ļautu izgriezt tādas sniegpārsliņas, kādas man gribētos. Nācās paļauties uz to, kas sanāks. Pārlieku liela cenšanās uz kokrētu mērķi rezultātus nenes. Vismaz gaidāmos ne, jo jāatstāj vieta gaisam un brīvās domas lidojamumam. Gluži kā vakar, kad ārkārtīgi gribējās te kaut ko ierakstīt, taču domas ar šo vēlmi bija tik ļoti nospiestas, ka nespēja pacelties lidojumam. Tas pats vakar notika ar manām sniegpārsliņām. Pārlieku lielā cenšanās un vēlme izgriezt ārkārtīgi skaistas pārsliņas, bremzēja visu procesu un vienīgais, kas patiešām izdevās, bija sarkanas sāpīgas svītras uz rokas, ko atstāja šķēres. Taču tajā mirklī, kad prātu aizsūtīju gulēt, man izdevās pāris patiešām lielisku eksemplāru. Ko es ar tām darīšu? Nē, pie logiem nelīmēšu. Pirmā doma bija radīt sniegpārsliņu aizkarus, kādus noskatīju flickr.com, taču iespējams, ka “sniegs” sastings virs manas guļvietas. Citu sniegu šogad nemaz nekāroju. Man pietiks ar šo.

Abrakadabra, pavasari studijā!

Foto no flickr.com, Lupin photostream

  • Rudīte :) saka:

    Knii, par to ēšanu… Tad, kad viss ierastais jau ir apnicis, gribot negribot tā izdoma sāk strādāt. :) Un puncim par to tikai prieks. Man, protams, laika noteikti ir pavairāk kā tev, lai apsvērtu, ko tam puncim labāk piedāvāt, un tad draugs google, nāk palīgā. Ierakstu to, ko toč gribu ēst un taisīt, un tad jau google strādā manā vietā, un piedāvā variantus, kā to visu garšīgi pagatavot… un uz veiaklu jau eju bez mazākā stresa, jo zinu ko gribu un ko vajag. :))

    09/12/2009 at 13:15
    • Kni saka:

      Nu jā.. bet man pēc darba vairs neko negribās. Gribās tikai klusumu un lai galdiņš pats uzklājas. =) Pie Inī vakar biju, pēc Reiņa teiktā, viņa pārtiek no cepumiem, končām un mandarīniem: Cepumus brolastīs, končas pusdienās un ievērojot nepārēšanos – mandarīni vakariņās!
      Bet Tu mums, mīļā, esi priviliģētā stāvoklī un baudi to! Nu dien, baudi!
      Sveicieni Cīrulītim!

      09/12/2009 at 13:24
  • inī saka:

    nav tik vienkārši arī man ar to punča apmierināšanu :) cepums man ir pirms brokastīm, končas – pēc pusdienām un mandarīni ik pēc 2 stundām, kamēr esmu nomodā! ja nezinātu, varētu padomāt, ka tev tieši tā paša iemesla dēļ kā man, slikti paliek uz “smaržīgajiem” ēdieniem skatoties :))

    bet izklausās, ka par spīti visam, tev vakar bija lieliskas vakariņas :)) ņamm… :)

    a kā tu griezi tās sniegpārsliņas? es vairs neatceros neko no tā..

    09/12/2009 at 14:29
    • Kni saka:

      Tā arī griezu, neatceroties neko. Kaut kā saocīju un kaut kā izgriezu. Galvenais cietu seju un uz priekšu!

      P.S. man vienkārši ir ļoti jutīgs deguns.

      09/12/2009 at 14:34
  • spaariite saka:

    gribēju pašpikot ideju kā bērniem sakarināt sniegpārsliņas, bet re kā ir tapis raksts arī šogad par sniegpārsliņām, skaistas tev viņas sanākušas. nu patīk ka tavā namā snieg ar šogad!!

    07/12/2010 at 13:02
    • Kni saka:

      Šogad par sniegpārsliņām raksta nav.. šis te ir vecs, bet ne mazāk izmantojams. Špiko vesela, ne jau es tās pārslas izgudroju.
      Par snigšanu paldies wordpress debesīm =) Vienīgā vieta, kur man patīk, ka snieg :D un sāli te arī neviens nekaisa.

      07/12/2010 at 18:51

Leave a Reply