Pablo

Neatceros, vai esmu stāstījusi, bet tālajā sazin kurā gadā, kuru atceras vien retais, tapa pirmais Pikaso zilonis. Tā pēc sajūtām, taustoties, finālā zaudējot kādas sīksīkās detaļas, kuras aizstāju ar ūdens noturīgā marķiera svītriņām.

Darinot pirmo, nebiju ievērojusi vēl dažas svarīgas tehniskas lietas. Pat ja ziloni sagraizīju, skatoties no iepriekš darinātas izmēģinājuma skices, skicē nebiju iekļāvusi melnās svītriņas (ielaiduma vietas), kuras ziloni darīja lielāku savos izmēros. Pēc principa jau viss būtu pareizi, jo kas gan var būt nepareizi, darinot Pikaso ziloni? Vēlāk, liekot to kopā ar citiem uz audekla, nācās secināt, ka tas ir ne tikai deformēts, bet arī platāks, kā to patiesībā biju iecerējusi un kā man to vajadzētu. Kļūda bija tajā, ka no katras griezuma veitas nebiju nogriezusi šī ielaiduma daļu, jo, pat ja sarežģīti, ir ļoti vienkārši sagriezt, ielikt ielaidumus un sastiķēt kopā.

Pēc vairākām reizēm, kad esmu darinājusi Pikaso ziloņa melnos un melnbaltos variantus, ir pienācis brīdis krāsainajam. Daudz krāsainākam, kā bija tā pirmais brālis.

Ieva jau paspējusi sagādāt ziloni ne tikai sev, bet arī māsai, un, kā sena paruna vēsta, kur ir bijis viens, būs noteikti vēl viens. Kad viņa pajautāja uzdarināt šo deformēto ziloni un atļāva izpausties krāsās, pilnībā uzticoties un paļaujoties, man kārtējo reizi nācās atviegloti nopūsties, cik skaista ir iespēja strādāt ar tādiem cilvēkiem. Tu dari, es tev ticu.

Lai arī jūsu labajiem darbiem kāds tic!
Es ticu!

Published by

Kni

Love yourself more

2 thoughts on “Pablo”

Leave a Reply to Mēnessmeitēns Cancel reply

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.