Knipinska virtuvē

Līdzīgi kā ar fotokadriem, par kuriem zinu, ka tie nekur neaizbēgs, mēdzu noskatīt vietas, uz kurām gribu aizbraukt kaut kad vēlāk. Tieši tā notika ar Torņkalnu un grafiti, kurus ieraudzīju pa vilciena logu, braucot no Ķemeriem. Sajūta apmēram tāda pati, kā vērojot zvaigžņu lietu – mirklis aizsteidzas ātri, paspēj tikai pastiept roku un, strauji ievelkot elpu, pateikt: “Ah!” Jau toreiz galvā plānoju, kā aizbraukt ar velo, kā atrast noskatīto un kā tam visam vispār piekļūt.

Ceļojums uz Torņkalnu no centra sākās mazliet caur nekurieni. Mana vaina, es kārtējo reizi paļāvos uz maps.me karti un pat necentos pirms tam kaut ko vairāk papētīt. No sērijas – virzienu nojaušu, blandīties patīk, gan jau ceļabiedrs tikai pavīpsnās vai pavilks uz zoba un mēs visu atradīsim. Centrs, Salu tilts, laika zoba saēsts kaut kāds kanāla tilts, viegla pamestības sajūta, bedraina iela gar Piebalgas alus darītavu (Jelgavas iela) un viss pārējais uz čuju, ņuhu, bez poņas Torņkalna stacijas virzienā.

Sākumā noripinājām lejā pa tilta nepareizo pusi, konstatējām, ka stiept velo pāri sliedēm ir ne tikai muļķīgi, bet arī bīstami, tāpēc braucām vien atpakaļ un kā normāli cilvēki braucām lejā civilizēti, velosipēdus pieslēdzot pie sētas. Pārējais viss kā skolas laikā, kad klases žurnālā jāparakstās, ka ekskursijā uzvedīsies godīgi, iesi pāri ielai tikai tad, kad būs atļauts. Garām aiztraucās kārtējais vilciens, un kad viss bija noklusies, varēja doties uz noskatīto pusi, kurā atklājās šis.

Viens no personāžiem bija pārvērsts Hitlerā, attiecīgi dodot iespēju kādam sašust. Kā vēlāk noskaidroju instagramā, meklējot grafiti autorus, tas ir vēlāku laiku pieķēpājums. Sak, tie, kas māk, tie zīmē, kuriem nav talanta, tie piezīmē.

Tā, kā šis brauciens notika maijā, iespējams, tur paveras pavisam cits skats un jums ir lieliska iespēja pašiem to noskaidrot.

Svarīgi! Ja esat tikuši tik tālu, apskatiet arī pašu Torņkalna staciju. Ja jūsu ceļš uz mājām ved centra virzienā, tad iesaku braukt gar sliedēm un maršrutā iekļaut arī Latvijas Universitātes Dabaszinātņu Akadēmiskā centra ēku.

Par maz? Labi!
Visi ceļi ved uz Ro.. Abrenes ielu!
To, ka gandrīz visi autobusi brauc uz kaut kādu mistisku Abrenes ielu, būsiet taču pamanījuši, vai ne? Gadiem domāju, kur ellē ratā ir tā vieta! Iemaldījos. Nejauši. Nejauši gandrīz muzejā.

Ja ietrāpās vakarā, var vēl līdz nakts tirgum aizlaist un tad jau gan būs gana. Galva gan pilna, gan izvēdināta, kājas izkustinātas, vēders piepildīts. Mārtiņš Rītiņš nočūpstina “kas var būt labāks par šo” un visi apmierināti aizbrauc mājās.

Labu ceļavēju!

Zini to ilūziju – ko nu stāstīšu, to taču zina visi un tur bijuši arī visi – promenāde! Nu kurš tad tur nav bijis, ne? Bet zini, ir tādi! Es taču sešus gadus nodzīvoju Daugavgrīvā, bet uz jūru aizgāju vien dažas reizes, lai gan kādam noteikti likās, ka to vien daru. Tāpēc var dzīvot gadiem Rīgā un tā līdz tai slavenajai promenādei neiztaisīties. Tagad ir īstais laiks!

Velo riepas piepumpēji?
Promenādes veloceliņš ir lielisks, satiksme pietiekami dzīva, bet, ja izvēlēsies savam braucienam rīta pusi, iespējams, ceļš nebūs nemitīgi ar kādu jādala, lai gan.. būšu samelojusies. Šis veloceliņš ir kā tāda skudru taka, pa kuru katrs nes savu nesamo uz mērķi.

Ceļš nav garš, lai arī kādi kilometri desmit, ainava priecē ar savu dažādību.
Pirms uzņemt ātrumu, nobrauc krastmalā tur tajā Spīķeru tunelī. Tā neko, ne?

Jā, tu pareizi saprati, esmu tur pabijusi dažādos gadalaikos un dienas stundās, lai noķertu dažādus brīžus, redzētu, kā viens skats mainās, mainoties gadalaikiem, apstākļiem un kadrā ienākot cilvēkiem. Nekas jauns, tāds mazais mirkļa kino.

Braucam tālāk. Virzienā uz Salu tiltu kreisajā pusē var nopētīt visas mājas, kurās ļaudis dzīvo ar skaisto skatu uz Daugavu. Kā jau Ķibilds adrešu raidījumā teica, vajadzētu būt ekskluzīvam rajonam, ne? Bet nav. Tik daudz neizmantoto iespēju.

Kad nokļūsiet Ķengaragā, brauciens pa īstam tikai sāksies. Kas tur par dzīvību un rosību! Pensionāri nūjotāji, māmiņas ar ratiņiem, veco laiku tviteris uz soliņiem, bērnu un sportošanas laukumiņi, glutēna banda – gulbji un nebeidzams, ārkārtīgi labas kvalitātes celiņš, kurš tomēr beidzas tieši pie dārziņiem. Samelojos, kādu gabaliņu iestiepjas dziļāk. Labā ziņa, to turpina būvēt.

(Sūrā romantika vien telefonā saglabājusies.)

Ja ir dūša un nopietns velosipēds, var laist tālāk, nebaidoties no pļavām, kuras siedzas līdz padusēm (tas braucot), nesaprotamiem brikšņiem, dārziņu labirintiem, un nonākt Dārziņos, kur virmo kūrorta sajūtu cienīga dzīve. Lepnas mājas, relaksēti ļaudis peldvietās un ārpus tām. Tad jau cik tad tur līdz tam Rīgas HESam, bet par to citreiz.

Labu ceļavēju!

P.S. Šie ir iepriekšējo braucienu atstāsti. Ja gribas pavisam svaigos, tad jānāk instakilogramā – @knipinska. Ja nav drosmes sekot, var droši stalkot.

Pilsētā klīst leģendas par to, kur esmu pazudusi, turklāt tās leģendas klīda jau pavasarī, krietni izblandoties apkārt pa visādām klaviatūram, izšūpojoties sarunās, kuras pavadītas ar kafijas smaržu, cepumu drupačām un dakšiņu iespiešanos (siera) kūku gabaliņos.

Jūsu fantāzijas lidojums ir iespaidīgs, vietumis ļoti klasisks. Lai tam dotu vēl lielāku vaļu, aicināšu jūs paklejot. Paklejot pa Rīgu, maldīties un apmalīties, sastapt savas bailes, domāt, kur tās pazudušas, iepazīt savu zinātkāri un ziņkāri, uzzināt, ka dzīvojat pilsētā, kas ir kas vairāk par jūgendstila ēkām, mūžīgajiem remontdarbiem, kafejnīcām, kurās joprojām pazniedz kafiju ar piena putās zīmētu ziedu.

Jums ir velo, man ir maršruts.
Virziens -> Mežapars. Nē, šoreiz sabiedriskajam transportam lieciet mieru. Sēdieties uz velo, izlaidiet loku cauri Lielajiem kapiem un dodieties uz Gaujas ielu, kur, šķērsojot Brasas stacijas pāreju, nonāksiet pie LMS Radošā kvartāla KOMBINĀTS MĀKSLA vārtiem.

Kā tagad atceros, jaunkundze no laukiem, tur strādājošajam tēlniekam pajautāju, vai te maz drīkst nākt. Vējš pats tos vārtus atpūta vaļā!

Atšķirībā no tiem netalantīgu ļaužu ķēpājumiem, kuri “rotā” Rīgas namu sienas, šie darbi radīti apzināti un saskaņoti. Tāda atvērtā tipa galerija, kur lielformāta mākslas darbi piešķir dažai visnotaļ noplukušai un pamestai ēkai citu skanējumu.

Ja jums paveiksies, daba piespēlēs jūsu kadru ķeršanas brīdī, tos papildinot ar savām prasmēm – saules stariem, mākoņiem.

Kopš abiem Barselonas braucieniem esmu pārvērtusies par grafiti mednieci, un katrs jauns atklājums tiek rūpīgi dokumentēts un noglabāts mapītē. Ja grib, tad var!

Padoms: dodoties uz visnotaļ vientuļām vietām, labāk paņemt līdzi sabiedroto vai vismaz cilvēku, kurš arī prot ātri skriet, jo nekad nevar zināt, ko sastapsiet savā noskatītajā mērķī. Atcereties, ka atklāt ir skaisti, bet domājiet par savu drošību, pārdrošību dažkārt labāk atsājot mājās.

Ja ar vienu maršrutu jums ir par maz, tad pavisam netālu no šīs vietas ir kāda cita.
Kad būsiet izstaigājušies pa Kombināta Māksla teritoriju, dodieties centra virzienā un nogriezieties uz Kliānu ielas, tālāk savu maršrutu turpinot līdz Brīvības ielai pāri VEF tiltam. Kad tiksiet pāri tiltam, griezieties Dominas virzienā un atrodiet VEF kvartālu. Jums paveiksies, ja pirms tam būs dūšīgi lijis, jo tur atklājas vesela Inception filmas cienīga pasaule.

Iesākumam pietiks, vai ne?
Brauciet prātīgi, ņemiet līdzi sviestmaizes un pētiet.
Atklājumiem bagātu nedēļu!