Kni virtuve

love yourself more

Ir!

Kaut kur starp maizes grauzdēšanu un pārējo atribūtiku virtuvē ieplūda svešāda skaņa no nekurienes. Sajūta, it kā veļasmašīnā pulvera nodalījumā atdzīvojies burbuļotu ūdens. Aizmirstot par izsalkumu, paliecos uz loga pusi. Radiatori. Tur nu tā nāca – apkure! Kā tāds strautiņš izsaluša meža vidū. Runā, ka vēsā telpā varot labāk izgulēties. Šaubu nav, ja pirms tam vispār izdodas aizmigt. Divu segu tuntulēšanās ēra tuvojās savam finišam, lai gan jāatzīst, ka no vizuālā skatu punkta, tās divas segas izskatījās kā no tām parauggultām veikalā. Mazliet. Ieslēdz stāvlampu un vispār var par sevi iesmiet, pinterests gatavais. Visādi citādi, atkal varēs gulēt pliks. Pliks un nabadziņš, pliks un nabadziņš..
Foto ilustratīvi sildoša nozīme.

Lai silti!

Mandalu zilonis #18

Nepagāja ne pāris gadi, kā viņi jau ir astoņpadsmit.
Sīciņi, detalizēti, katrs citādāks. Katrs ar savu mazo lielo mandalu viducī.

Kā zināms, mandalu ziloņi nav nekāda joka lieta. To darināšanai jāieplāno laiks, gandrīz vai jāieraksta kalendārā, ka tieši tajā nedēļas nogalē radības paredzētas tieši šim zilonim, kas vēl svarīgāk, pie noteiktā datuma arī jāpieturas, jo citādi atrunas atradīsies vienmēr. Un ar vienmēr es domāju, tiešām vienmēr.

Ja ir sagadījies, ka laika nav nemaz, tad darbus mēdzu sadalīt, proti, vienā nedēļas nogalē sagatavoju visu materiālu, atlasu attiecīgās krāsas plastiku un uztaisu krāsu pārejas, lai nākamajās brīvdienās varētu nodarboties ar kopā likšanas darbiem. Ar mandalu ziloņiem ir kā ar Džeimija Olivera piecpadsmit minūšu receptēm. Lai varētu pagatavot ēdienu piecpadsmit minūtēs, vismaz stundu pirms tam viss ir jāsagatavo. Lūk, ar ziloņiem tas process ir līdzīgs, taču krietni ilgāks. Šķiet, šis zilonis noskatījās pāris seriālu jaunākās sērijas, vienu filmu, tad paņēma pauzi un atļāva man aiziet pasportot, līdz finālā pievērsās Spotify izlasītes dziesmām.

Pār pārējo jūs paši jau zināt – lai silti! Lai apkure!

Kad kleita vēl top

Runā, ka kleita vēl neesot gatava. Kā vakardien iesmēju feisbukā, neko nezinu, savu darbiņu esmu padarījusi ar uzviju. Saku, ka ar uzviju, jo tā otru pusi jūs vēl tik drīz neredzēsiet. Man jāsaliek kopā.

Par visu pēc kārtas.
Tas būtu jocīgi, ja Spīgana ar savām rotu vēlmēm ietu pie kāda cita (kādam sakāpis galvā, hou hou hou). Nē nu, bet nopietni, pie kā gan vēl? Atnesa man auduma gabaliņu savādā krāsā, izstāstīja savu ideju, es pačīkstēju, ka joprojām nav normālu apročpogu metāla detaļu, uzelpoju, ka viss jāpadara līdz oktobrim un paliku to malā. Slinkums. Parasts slinkums, saulainas brīvdienas, ēdiens, sporta zāle, draugi, pļāpas, slinkums. Pārvarēju.

Sākšu ar to, ka pirmās tapa apročpogas. Samierinājāmies, ka labāku detaļu nebūs un ņēmām tādas, kāds ir. Pildījums pēc labākās sirdsapziņas un ar vairākiem mēģinājumiem, līdz sanāks tā, kā man gribas. Sutton slice tehnika.

Apročpogas pirmās, jo, kā zināms, kas tad tiem vīriešiem – uzvelc uzvalku un ej. Labu, īstā izmēra uzvalku. Un ej.

Ar tām dāmām ir sarežģītāk. Vismaz viņas pašas tā domā. Runā jau, ka tīri labi varot izlīdzēties arī ar vienu kleitu, tikai jāmaina aksesuāri. Kas attiecas uz aksesuāriem, tad šī ir tā reize, kad paveicās. Paveicās iegādāties skaistus, turklāt sudraba auskarāķus. Ticu, ka tur, kur pie tiem tiku, tādu vairs nav. Tas ir tipiski, kad izdodas iegādāties ko labu un kvalitatīvu.

Mazie pogauskari tai ausij, kuru Spīgana pamanījusies caurdurt vēl divās vietās.

Tagad tikai jāpabeidz tā otra puse un kāds no manis būs saņēmis vairāk, kā gribējis. Gadās arī tā. Un cik labi, ka gadās!

Varenu nedēļu un lai silti!

Kustēties

Es gulēju uz grīdas un, nē, neskatījos griestos. Aizvēru acis, klausījos savā elpošanā, kā tā, pirms brīža izlocījusi visus tos deviņus līkumus, tagad atgūstas. Ha, man likās, ka esmu lokana, nu vismaz diezgan lokana, bet še tev, guļu uz grīdas, šur tur smeldz, bet ir ļoti liels miers. Kaut kādā brīdī atskārstu, ka pateicoties tam mieram, kurš radies no vairāku minūšu gulēšanas uz grīdas saules apspīdētā telpā, mūzika sākusi skanēt citādāk. Tā dzidrāk, tā aptverošāk, tā, it kā tā būtu mani apskāvusi.
Apskāvusi un sapaijājusi par tām ilūzijām, kuras iepriekš lika domāt, ka tas viss vienkārši. Fakts ir, nevar uzzināt, vai vari, ja nedari, turklāt, ja nevari, tad darot var sākt varēt.

Tā es te vairākus mēnešus jau sevi pārvaru, iemācos ko jaunu, trenēju izturību un spītu. Dažreiz mēs divatā, un ar divatā es domāju savu nevarēšanu, ejam sportot. Pirmās piecas minūtes mans nevaru turas, dažreiz ilgāk, bet tad padodas un iet prom, savā vietā atstājot daudz labas enerģijas un pār pleciem, dekoltē, pieri ritošas sviedru lāses, kas brīžiem pat izskatās tik estētiski kā tajās skaistajās sportistu fotogrāfijas, pirms kuru uzņemšanas visus tos censoņas apsmidzina ar ūdeni. Jā, un tad vēl uz beigām nāk otrā elpa, kas ir pārlaimīgas sajūtas vilnis, kurš iešūpo pretim finišam. Tāda ļoti gaiša sajūta.

Jā, varbūt es daudz ko no tā visa romantizēju, izpušķoju vai vienkārši.. nu.. jūs taču zināt to sajūtu pēc pārvarētām grūtībām. Kurš gan domā par grūtībām, kuras pārvarētas un ja ieradusies noguruma sajūta, kas pēc brīža pārvērtīsies eneģijā, kas sākotnēji būs tik liela, ka neļaus aizmigt. Tik daudz tās būs.

Bet neko, es gulēju uz grīdas un klausījos mūzikā, kas pēkšņi tik dzidri skan.
Un kā tu sagaidi rudeni?

P.S. Nesatraucies, ka pēdējie divi ieraksti vēlreiz nokļuvuši tavā e-pastā. Tā sanāca. Virtuve ir pārcēlusies uz citām mājām un tos divus bija aizmirsusi vecajās.

Čau, rudenī!

Nezinu, vai paspējāt sailgoties, vai arī pierast pie manas prombūtnes (mazliet ceru, ka tomēr pirmais), bet rudens ir klāt ne tikai ar miglu, lidojošām koku lapām un bagātīgu dārza ražu, bet arī ar mani un ziloņiem.

Par to, vai man izdosies te atstāt sarunas raisošas ziņas, vēl nezinu, jo joprojām ticu, ka ļoti daudz esmu paspējusi virtuvē pateikt, ka var mierīgi arī paklusēt un katru dzīves notikumu nekomentēt, taču, kas zina, nāks vēsāki vakari, vairāk pasēdēšanu, vairāk sarunu un stāsti noteikti uzradīsies paši.

Bet tagad gan pie ziloņiem!

Kaut kur redzēti, ne? Bet, ja cilvēkam vajag un gribas? Smieklīgākais visā pasākumā bija tas, ka līdz galam nemaz uzreiz nevarēju atcerēties, kā šī tipa ziloņus taisīju. Vai krikumiņus (ar nodomu veidotus pārpalikumus) saliku apzināti, vai vienkārši haotiski uzlasīju ar citu plastikas plāksni, tikai atceros, ka gala rezultāts man vienkārši sanāca. Sak, ja izgudrojat spēli, pierakstiet tās noteikumus, ja nu vēl kādu reizi gribēsiet to uzspēlēt?

Ja ziloņi ir trīs, tad skaidrs, ka visi pie viena cilvēka nedosies un kādam no jums būs iespēja papildināt savu kolekciju. Augšējie divi jau ir gandrīz ceļa jūtīs, bet tam trešajam, kuram tā kā lidojošas grāmatiņas krūtīs (sanāca ar atskaņām), vajag tava burvīgā un siltā džempera pīnīti, kurā ieķerties. Ja ļoti gribēsies, auskarus arī mēģināšu tev izdomāt. Kārtība ierastā: atstāj komentāru, raksti ziņu, zvani vai nāc ciemos, paņemot līdzi septiņpadsmit delfīnus. Ja gribēsies auskarus, tad vajadzēs kādu mailīti piemest klāt.

Bet tagad maģiskie vārdi – lai silti!

Sev!

Pēc tam, kad esmu parūpējusies par citiem, man tīri labi patīk parūpēties arī par sevi, turklāt, kā zināms, sev to labāko. Lai uzdarinātu vakardienas zilonim to plankumiņu joslu, man nācās apzināti sagatavot pārpalikumus, bet no kurienes radās tie?

Tekstūrplāksne un ar krāsu pāreju sagatavota plastika. Viss liekais nogriezts nost. Finālā – it kā vienkārša kaklarota un pogauskari ar optisko ilūziju.

Lai silti!

P.S. Un izdariet sev ko labu.

Vēl viens mežs

“Man, lūdzu, tādu zaļu, tikai citādāku,” ja godīgi, tā ir mana mīļākā tēma. Izaicinājums darināt to pašu, tikai pilnīgi citādāku.

Šim zilonim bija jātop tikai augustā, taču, ņemot vērā labvēlīgos laikapstākļus un nespēju prognozēt, kas tieši būs katrā no nedēļas nogalēm, kuras šodien ir, bet rīt var nebūt brīvas, nolēmu ķerties pie darba un, skatoties futbolu, lēnu garu padarīt to, kas darāms. Vislabāk man patīk tā sadaļa “skatoties futbolu”, jo vienā brīdī biju tik ļoti sanervozējusies, ka visu nācās nolikt malā. Turēt īkšķus, ar vienu acs kaktiņu skatīties, kā mana mīļākā futbola izlase sit pendeles, un taisīt ziloni – tas nav iespējams.

Viss beidzās laimīgi, Miera iela uzgavilēja, es atviegloti nopūtos un uzdarināju šo it kā vienkāršo, bet tik ļoti skaisto ziloni, kuram līdzi došu mazmazītiņus auskarus.

Darbi padarīti. Tiekamies vasarā! Laukā, kafejnīcās, velo izbraucienos, koncertos, izstādēs un muzejos. Tiekamies!

Lai silti!