Klejot. I daļa.

Pilsētā klīst leģendas par to, kur esmu pazudusi, turklāt tās leģendas klīda jau pavasarī, krietni izblandoties apkārt pa visādām klaviatūram, izšūpojoties sarunās, kuras pavadītas ar kafijas smaržu, cepumu drupačām un dakšiņu iespiešanos (siera) kūku gabaliņos.

Jūsu fantāzijas lidojums ir iespaidīgs, vietumis ļoti klasisks. Lai tam dotu vēl lielāku vaļu, aicināšu jūs paklejot. Paklejot pa Rīgu, maldīties un apmalīties, sastapt savas bailes, domāt, kur tās pazudušas, iepazīt savu zinātkāri un ziņkāri, uzzināt, ka dzīvojat pilsētā, kas ir kas vairāk par jūgendstila ēkām, mūžīgajiem remontdarbiem, kafejnīcām, kurās joprojām pazniedz kafiju ar piena putās zīmētu ziedu.

Jums ir velo, man ir maršruts.
Virziens -> Mežapars. Nē, šoreiz sabiedriskajam transportam lieciet mieru. Sēdieties uz velo, izlaidiet loku cauri Lielajiem kapiem un dodieties uz Gaujas ielu, kur, šķērsojot Brasas stacijas pāreju, nonāksiet pie LMS Radošā kvartāla KOMBINĀTS MĀKSLA vārtiem.

Kā tagad atceros, jaunkundze no laukiem, tur strādājošajam tēlniekam pajautāju, vai te maz drīkst nākt. Vējš pats tos vārtus atpūta vaļā!

IMG_7713

Atšķirībā no tiem netalantīgu ļaužu ķēpājumiem, kuri “rotā” Rīgas namu sienas, šie darbi radīti apzināti un saskaņoti. Tāda atvērtā tipa galerija, kur lielformāta mākslas darbi piešķir dažai visnotaļ noplukušai un pamestai ēkai citu skanējumu.

IMG_4815

IMG_4605

Ja jums paveiksies, daba piespēlēs jūsu kadru ķeršanas brīdī, tos papildinot ar savām prasmēm – saules stariem, mākoņiem.

IMG_4683

Kopš abiem Barselonas braucieniem esmu pārvērtusies par grafiti mednieci, un katrs jauns atklājums tiek rūpīgi dokumentēts un noglabāts mapītē. Ja grib, tad var!

IMG_4609

IMG_4684

Padoms: dodoties uz visnotaļ vientuļām vietām, labāk paņemt līdzi sabiedroto vai vismaz cilvēku, kurš arī prot ātri skriet, jo nekad nevar zināt, ko sastapsiet savā noskatītajā mērķī. Atcereties, ka atklāt ir skaisti, bet domājiet par savu drošību, pārdrošību dažkārt labāk atsājot mājās.

Ja ar vienu maršrutu jums ir par maz, tad pavisam netālu no šīs vietas ir kāda cita.
Kad būsiet izstaigājušies pa Kombināta Māksla teritoriju, dodieties centra virzienā un nogriezieties uz Kliānu ielas, tālāk savu maršrutu turpinot līdz Brīvības ielai pāri VEF tiltam. Kad tiksiet pāri tiltam, griezieties Dominas virzienā un atrodiet VEF kvartālu. Jums paveiksies, ja pirms tam būs dūšīgi lijis, jo tur atklājas vesela Inception filmas cienīga pasaule.

IMG_5693

Iesākumam pietiks, vai ne?
Brauciet prātīgi, ņemiet līdzi sviestmaizes un pētiet.
Atklājumiem bagātu nedēļu!

557 dienas bez alkohola

Tas notika īsi pēc 2015. gada sagaidīšanas, kad pēc kārtējās pasēdēšanas vieglā reibonī nācu mājās. Tik ļoti kaitināja tas, ka reibst galva. Patiesībā tas kaitināja jau kopš tā brīža, kad dušā dabūju smadzeņu satricinājumu. Pieturiet zirgus, smīnētāji, tur nav pat puses no tā, ko jūs tikko uzbūrāt acu priekšā, jo dabūt ar dušas klausuli pa pakausi brīdī, kad tīrīju dušu, nekādi neuzzīmē ne romantisku, ne kaislīgu ainu.

Bija tā. Atšķirībā no tiem, kuri nākamajā rītā pēc ballītes vaidoši solās, ka nekad vairs, es tiešām pārstāju. Izlēmu un pārstāju, un ar manu pārstāšanu sākās tas, ko savu mūžu nebiju pieredzējusi. Nē, es nestāstīšu par brīnumainām pārvērtībām, jo tādu nebija. Izstāstīšu par to, kas man kā nedzērājam bija jānoklausās.

Šajā laikā nevienam (patiešām nevienam) tā arī nepateicu, ka alkohols ir slikti, ka dzert ir slikti, taču jautājumi un pārmetumi manā virzienā bira viens pēc otra:
- Tu esi slima?
- Tu lieto antibiotikas?
- Stāvoklī?
- Sektā kaut kādā iestājies?
- Eu nu bet tas taču ir tikai vīns? Dzersi? Tas neskaitās.
- Klau, beigsi māžoties? Nu kas tev ir?
- Tu nedzer, ej uz sporta zāli un vēl veselīgi ēd.. šausmas kaut kādas.

Pēc tam, kad biju paspējusi atkauties no viņu jautājumiem, skatieniem un pārmetumiem, viņi sāka pierast. Lai nevienu neapgrūtinātu, uz ballītēm ņēmu līdzi bezalkoholiskus dzērienus, jo dzert ūdeni ir garlaicīgi. Nopietni. Tēja? Nu cik var dzert tēju? Galva no rītiem nesāpēja, bet sāpēja brīžos, kad kārtīgi iereibušā pasākumā sēdēju skaidra kā pavasarī notīrīta loga rūts un centos sarunāties ar krietni sareibušajiem draugpaziņām. Tajās reizēs paspēju domās vismaz trīs reizes pabeigt to teikumu, kuru sareibusī paziņa knapi vēla pār lūpām, šūpojoties līdzi katram teikumam, it kā mēģinot to uz brīdi pieturēt.
Nē, nu godīgi, gandrīz visi viņi izskatījās nožēlojami. Mierināju sevi, ka stulbības, ja ļoti vajag, varu sadarīt arī skaidrā, tikai nu.. vienīgais attaisnojums būs stulbums, nevis kaut kāda velna dzira, kas būtu daudz vienkāršāk.

Kad viņi jau bija pieraduši, par mani sāka ne tikai parūpēties, bet tiku arī pie kāda komplimenta – man obligāti nav jādzer, jo tāpat esot normāla, lai gan kolēģi darba pasākumos mēdza izmest pa “viņa kļuva neinteresanta” frāzei. Lai jau, tas tik un tā bija par viņiem, nevis mani. Vairumam iedzeršana ļauj sevi un citus vieglāk pieņemt, apmēram tāpat kā savulaik klasesbiedrs, sadzēries jauniešu kluba izbraucienā uz Lietuvu, paziņoja, ka viņam šķitis, angļu valodas skolotāja ar viņu iepriekšējā vakarā būtu lepojusies. Alkohols valodu prasmes neattīsta, tikai nojauc to robežu, kur cilvēks nejūt, ka valodu neprot.

Tā tas vilkās līdz brīdim, kad man apnika, kad man sakārojās visas tās garšas. Apiņu rūgtumu, ko deva alus, tos smieklīgos garšu ceļojumus, kuri aprakstīti vīnu etiķetēs. Sasodīts, man beidzot gribējās pagaršot to oranžo dzērienu, kurš visas vasaras garumā katrā trešajā bildē tika atrādīts instagramā! Un finālā, man bija apnicis dzert ūdeni ar citronu, turklāt tik ļoti vilināja doma par brīvu izvēli, nevis ierobežojumiem, kurus pati sev biju uzlikusi.

Taču pēc tā pusotra gada sapratu, ka, ja kāds no jūsu draugiem ir izlēmis no kaut kā atteikties (un šo es pasaku arī sev), nebāzieties viņam ar tiem saviem jautājumiem un pārmetumiem, jo tie visi patiesībā ir par jums. Par jūsu nevarēšanu, negribēšanu un, iespējams, vājo raksturu atteikties no kāda visnotaļ kaitīga ieraduma, piemēram, ieraduma darīt sev pāri.

Priekā un lai silti!

Melnais ledus

Atceros to ziemu pirms dažiem gadiem, kad sniega bija maz, bet sals turējās, pārvēršot visas ūdens tilpnes melnas. Melns ledus ar sasalušiem gaisa burbulīšiem, bet pa virsu tam tiek dzenāts miltiem līdzīgs sniegs. Tajā ziemā mēs ar Spīganu iemēģinājām Ķīšezeru, un es viņai teicu, ka šitādu ziloni vajadzētu.

Tieši šo ziemu atcerējos, kad, veidojot pamatni kam citam, polimērmāls viegli ieplaisāja. Pēc tam jau es tam palīdzēju ne tikai ieplaisāt vēl vairāk, bet arī iegūt otru kārtu, kas imitētu smalko sniegu.

Vai šis būtu kāds ielūgums ziemai? Vēl ne. Vēl taču lapas jāgrābj, jādedzina, jātinas dūmos un vakarā mazliet jākaifo, par to, ka visas drēbes un mati piesūkušies ar dūmu smaržu.

Ceru, ka jūsu rudens ir košs. Lai silti!

Tev vajag vēl vienu suni

Es viņai teicu: “Spīgana, Tev vajag vēl vienu suni,” un joka pēc viņas pasūtījumam pieliku klāt arī rokassprādzi. Un ziloni. Nu tā. Vienkārši tāpat.

Tā nu sanācis, ka aiz mana slinkuma viss bija paspējis atzīmēties tikai feisbukā. Neņemiet ļaunā, labāk izdariet arī jūs kaut ko vienkārši tāpat.

Lai silti!

Acis mānās, ne?

Ja es kādam stāstīšu, ka man nav ērgļa acs un ka es patiesībā esmu kurmītis, retais ticēs, bet nu, kam dots tuvumā, tam atņemts tālumā. Lūk, bet te man viens neatrādīts darbs, kurš redzēts visādās variācijās, bet šādā vēl ne. Optiskās ilūzijas darbi man patīk ar to, ka, skatoties uz tiem, tomēr ir mazliet tā “kas pie velna” (angliski zināma kā WTF) sajūta. Mazliet.

Lai silti!