Kni virtuve

love yourself more

Melnais ledus

Atceros to ziemu pirms dažiem gadiem, kad sniega bija maz, bet sals turējās, pārvēršot visas ūdens tilpnes melnas. Melns ledus ar sasalušiem gaisa burbulīšiem, bet pa virsu tam tiek dzenāts miltiem līdzīgs sniegs. Tajā ziemā mēs ar Spīganu iemēģinājām Ķīšezeru, un es viņai teicu, ka šitādu ziloni vajadzētu.

Tieši šo ziemu atcerējos, kad, veidojot pamatni kam citam, polimērmāls viegli ieplaisāja. Pēc tam jau es tam palīdzēju ne tikai ieplaisāt vēl vairāk, bet arī iegūt otru kārtu, kas imitētu smalko sniegu.

Vai šis būtu kāds ielūgums ziemai? Vēl ne. Vēl taču lapas jāgrābj, jādedzina, jātinas dūmos un vakarā mazliet jākaifo, par to, ka visas drēbes un mati piesūkušies ar dūmu smaržu.

Ceru, ka jūsu rudens ir košs. Lai silti!

Tev vajag vēl vienu suni

Es viņai teicu: “Spīgana, Tev vajag vēl vienu suni,” un joka pēc viņas pasūtījumam pieliku klāt arī rokassprādzi. Un ziloni. Nu tā. Vienkārši tāpat.

Tā nu sanācis, ka aiz mana slinkuma viss bija paspējis atzīmēties tikai feisbukā. Neņemiet ļaunā, labāk izdariet arī jūs kaut ko vienkārši tāpat.

Lai silti!

Acis mānās, ne?

Ja es kādam stāstīšu, ka man nav ērgļa acs un ka es patiesībā esmu kurmītis, retais ticēs, bet nu, kam dots tuvumā, tam atņemts tālumā. Lūk, bet te man viens neatrādīts darbs, kurš redzēts visādās variācijās, bet šādā vēl ne. Optiskās ilūzijas darbi man patīk ar to, ka, skatoties uz tiem, tomēr ir mazliet tā “kas pie velna” (angliski zināma kā WTF) sajūta. Mazliet.

Lai silti!

Ir!

Kaut kur starp maizes grauzdēšanu un pārējo atribūtiku virtuvē ieplūda svešāda skaņa no nekurienes. Sajūta, it kā veļasmašīnā pulvera nodalījumā atdzīvojies burbuļotu ūdens. Aizmirstot par izsalkumu, paliecos uz loga pusi. Radiatori. Tur nu tā nāca – apkure! Kā tāds strautiņš izsaluša meža vidū. Runā, ka vēsā telpā varot labāk izgulēties. Šaubu nav, ja pirms tam vispār izdodas aizmigt. Divu segu tuntulēšanās ēra tuvojās savam finišam, lai gan jāatzīst, ka no vizuālā skatu punkta, tās divas segas izskatījās kā no tām parauggultām veikalā. Mazliet. Ieslēdz stāvlampu un vispār var par sevi iesmiet, pinterests gatavais. Visādi citādi, atkal varēs gulēt pliks. Pliks un nabadziņš, pliks un nabadziņš..
Foto ilustratīvi sildoša nozīme.

Lai silti!

Mandalu zilonis #18

Nepagāja ne pāris gadi, kā viņi jau ir astoņpadsmit.
Sīciņi, detalizēti, katrs citādāks. Katrs ar savu mazo lielo mandalu viducī.

Kā zināms, mandalu ziloņi nav nekāda joka lieta. To darināšanai jāieplāno laiks, gandrīz vai jāieraksta kalendārā, ka tieši tajā nedēļas nogalē radības paredzētas tieši šim zilonim, kas vēl svarīgāk, pie noteiktā datuma arī jāpieturas, jo citādi atrunas atradīsies vienmēr. Un ar vienmēr es domāju, tiešām vienmēr.

Ja ir sagadījies, ka laika nav nemaz, tad darbus mēdzu sadalīt, proti, vienā nedēļas nogalē sagatavoju visu materiālu, atlasu attiecīgās krāsas plastiku un uztaisu krāsu pārejas, lai nākamajās brīvdienās varētu nodarboties ar kopā likšanas darbiem. Ar mandalu ziloņiem ir kā ar Džeimija Olivera piecpadsmit minūšu receptēm. Lai varētu pagatavot ēdienu piecpadsmit minūtēs, vismaz stundu pirms tam viss ir jāsagatavo. Lūk, ar ziloņiem tas process ir līdzīgs, taču krietni ilgāks. Šķiet, šis zilonis noskatījās pāris seriālu jaunākās sērijas, vienu filmu, tad paņēma pauzi un atļāva man aiziet pasportot, līdz finālā pievērsās Spotify izlasītes dziesmām.

Pār pārējo jūs paši jau zināt – lai silti! Lai apkure!

Kad kleita vēl top

Runā, ka kleita vēl neesot gatava. Kā vakardien iesmēju feisbukā, neko nezinu, savu darbiņu esmu padarījusi ar uzviju. Saku, ka ar uzviju, jo tā otru pusi jūs vēl tik drīz neredzēsiet. Man jāsaliek kopā.

Par visu pēc kārtas.
Tas būtu jocīgi, ja Spīgana ar savām rotu vēlmēm ietu pie kāda cita (kādam sakāpis galvā, hou hou hou). Nē nu, bet nopietni, pie kā gan vēl? Atnesa man auduma gabaliņu savādā krāsā, izstāstīja savu ideju, es pačīkstēju, ka joprojām nav normālu apročpogu metāla detaļu, uzelpoju, ka viss jāpadara līdz oktobrim un paliku to malā. Slinkums. Parasts slinkums, saulainas brīvdienas, ēdiens, sporta zāle, draugi, pļāpas, slinkums. Pārvarēju.

Sākšu ar to, ka pirmās tapa apročpogas. Samierinājāmies, ka labāku detaļu nebūs un ņēmām tādas, kāds ir. Pildījums pēc labākās sirdsapziņas un ar vairākiem mēģinājumiem, līdz sanāks tā, kā man gribas. Sutton slice tehnika.

Apročpogas pirmās, jo, kā zināms, kas tad tiem vīriešiem – uzvelc uzvalku un ej. Labu, īstā izmēra uzvalku. Un ej.

Ar tām dāmām ir sarežģītāk. Vismaz viņas pašas tā domā. Runā jau, ka tīri labi varot izlīdzēties arī ar vienu kleitu, tikai jāmaina aksesuāri. Kas attiecas uz aksesuāriem, tad šī ir tā reize, kad paveicās. Paveicās iegādāties skaistus, turklāt sudraba auskarāķus. Ticu, ka tur, kur pie tiem tiku, tādu vairs nav. Tas ir tipiski, kad izdodas iegādāties ko labu un kvalitatīvu.

Mazie pogauskari tai ausij, kuru Spīgana pamanījusies caurdurt vēl divās vietās.

Tagad tikai jāpabeidz tā otra puse un kāds no manis būs saņēmis vairāk, kā gribējis. Gadās arī tā. Un cik labi, ka gadās!

Varenu nedēļu un lai silti!

Kustēties

Es gulēju uz grīdas un, nē, neskatījos griestos. Aizvēru acis, klausījos savā elpošanā, kā tā, pirms brīža izlocījusi visus tos deviņus līkumus, tagad atgūstas. Ha, man likās, ka esmu lokana, nu vismaz diezgan lokana, bet še tev, guļu uz grīdas, šur tur smeldz, bet ir ļoti liels miers. Kaut kādā brīdī atskārstu, ka pateicoties tam mieram, kurš radies no vairāku minūšu gulēšanas uz grīdas saules apspīdētā telpā, mūzika sākusi skanēt citādāk. Tā dzidrāk, tā aptverošāk, tā, it kā tā būtu mani apskāvusi.
Apskāvusi un sapaijājusi par tām ilūzijām, kuras iepriekš lika domāt, ka tas viss vienkārši. Fakts ir, nevar uzzināt, vai vari, ja nedari, turklāt, ja nevari, tad darot var sākt varēt.

Tā es te vairākus mēnešus jau sevi pārvaru, iemācos ko jaunu, trenēju izturību un spītu. Dažreiz mēs divatā, un ar divatā es domāju savu nevarēšanu, ejam sportot. Pirmās piecas minūtes mans nevaru turas, dažreiz ilgāk, bet tad padodas un iet prom, savā vietā atstājot daudz labas enerģijas un pār pleciem, dekoltē, pieri ritošas sviedru lāses, kas brīžiem pat izskatās tik estētiski kā tajās skaistajās sportistu fotogrāfijas, pirms kuru uzņemšanas visus tos censoņas apsmidzina ar ūdeni. Jā, un tad vēl uz beigām nāk otrā elpa, kas ir pārlaimīgas sajūtas vilnis, kurš iešūpo pretim finišam. Tāda ļoti gaiša sajūta.

Jā, varbūt es daudz ko no tā visa romantizēju, izpušķoju vai vienkārši.. nu.. jūs taču zināt to sajūtu pēc pārvarētām grūtībām. Kurš gan domā par grūtībām, kuras pārvarētas un ja ieradusies noguruma sajūta, kas pēc brīža pārvērtīsies eneģijā, kas sākotnēji būs tik liela, ka neļaus aizmigt. Tik daudz tās būs.

Bet neko, es gulēju uz grīdas un klausījos mūzikā, kas pēkšņi tik dzidri skan.
Un kā tu sagaidi rudeni?

P.S. Nesatraucies, ka pēdējie divi ieraksti vēlreiz nokļuvuši tavā e-pastā. Tā sanāca. Virtuve ir pārcēlusies uz citām mājām un tos divus bija aizmirsusi vecajās.