Tas nav jums. Tas man.

Par Mozambiku!
Pabarot sevi
un viņu.
Pašapziņu.
Noskaitīt lūgšanu
visām pasaules upēm,
Notīrīt purngalus jaunajām kurpēm.
Nopirkt biļeti uz Mozambiku.
Ne sev. Tev.
Vienā virzienā.
Tās tagad tavas jaunās mājas.
Un par to
tev jārūpējas pašam,
lai tev tur labi klājas.

Biļete dārga.
Tā izmaksāja visu, kas man ir.

Jaunam dzīvokļa biedram BŪT!


Stefans, mūsu franču izcelsmes kaimiņš, ir nolēmis pamest Latviju un franču valodu mācīt kādā citā valstī. Tas nozīmē, ka no janvāra viņa apdzīvotā istaba būs brīva
Es un mana šarmantā dzīvokļa biedrene Marika meklējam jaunu dzīvokļa biedru.

Te būs mūsu paziņojums latviešu tautai! Arī ārzemniekiem, kas saprot un prot lasīt latviski =)

Divas apburošas jaunkundzes lūko dzīvokļa biedru. (tas par mums)
Biedra vēlamie parametri:
– sabiedrisks ar vēlmi šad tad tomēr pabūt vienam
– spēja regulāri nomaksāt ikmēneša rēķinu
– prasme rīkoties ar visādiem instrumentiem (skrūvgrieznis, āmurs) tiks ļoti novērtēta
– humora izjūta C vitamīna līmeņa uzturēšanai gan sev, gan jaunkundzēm
– kulturālā atvērtība
– prasme uzturēt vidi ap sevi kārtībā (radošais haoss protams ir pieļaujams savā istabā)
– smēķēšana ir kaitīga biedra veselībai un, ja nu tāds niķis pastāv, biedrs ar to nenodarbosies telpās
– iepriekšējo līdzdzīvotāju (kaimiņu) ieteikumu vēstules (ieteikumi) tiks uzskatītas par priekšrocību

Apburošās jaunkundzes jaunajam biedram vēlas piedāvāt:
– saulainu un siltu 15 kv/m istabu ar skatu uz Avotu ielu
– iespēju radoši izpausties visa dzīvokļa teritorijā (120 kv/m)
– vidi ar atmosfēru
– gardas sarunas ar tikšanās vietu virtuvē

Dzīvokļa koordinātes:
– Avotu ielas posms starp Matīsa un Bruņinieku ielu
– Sabiedriskais transports – trolejbuss pa Avotu un Čakmarijas ielu, tramvajs – pēc 7 minūšu pastaigas līdz Barona ielai
– Tuvākais parks – Ziedoņdārzs
– Izsalkuma remdēšanai – mazāki un lielāku veikali pāris minūšu attālumā
– Iespēja sazināties ar augstākiem spēkiem – skaista luterāņu baznīca pašā ielas galā

Ej mājās, draudziņ!

Lietus bija rimies un pāri palikusi tikai migliņa. Tāds mitrs mākonis, kas apstājies starp debesīm un zemi.
Nācu mājās pakūkojusi un ēstgribas vairs nebija, tikai kādu augli kārojās, bet tieši tajā mirklī, kad gāju garām “Augļu namiņam” (augļu un dārzeņu veikals, kas atrodas tur pat kvartāla attālumā no manas mājas) bija izsludināts piecpadsmit minūšu pārtraukums. Vismaz pārdevēja bija pielikusi šādu ar roku uzšņāptu zīmīti pie durvīm. “Cik dumi,” nodomāju un gāju mājās, bet tik ļoti kārojās pāris oranžas un sulīgas hurmas… šodien jau var mēģināt atkal.

Kad biju tikusi līdz trolejbusa pieturai, kas atrodas tur pat pie mājas ieejas, pamanīju kādu suni. Krancīti. Piebrauca trolejbuss un tajā iekāpa meitene, vien piebilzdama sunītim: “Ej mājās!” Suņuks palika stāvam mitrajā mākonī un lūkojās, kā aizveras trolejbusa durvis, bet meitene tikai atkārtoja: “Ej mājās!”

Nosmaidīju un skatījos uz suņupuiku ar siksniņu. Nez vai viņš saprata, kur viņam jāiet?

Kad biju vēl skolniece un dzīvoju pie vecākiem Ziemeļpolā, visas skolas no mūsu mājas atradās 10 – 15 minūšu attālumā un es vienmēr gāju kājām. Tas vēl bija laiks, kad mūsu ģimenē bija Picis – pelēks, strīpains runcis, kuru tētis atnesa mammai dāvanā, kad vēl dzīvojām mājā, kurā īrējām istabu un virtuvi. Manās atmiņās tā ir vecā māja. Picis ieradās pie mums vēl maziņš. Nu tāds, kad aste vēl kā karogs un es brīnumainā kārtā atceros vēl šodien, ka toreiz pa TV skatījos teātra izrādi, kurā dzied dziesmu “Brauciet lēnāk par tiltu draugi! Brauciet lēnāk pār tiltu draugi! Un neiekrītiet un neiekrītiet, brauciet lēnāk pār tiltu draugi!”

Picis izauga par ārkārtīgi gudru runci un, pārceļoties uz dzīvi dzīvoklī, puika pamanījās iet ciemos pie visiem kaimiņiem un vienmēr tika pabarots, izguldīts un samīļots. Kāpēc es to stāstu? Kad gāju uz skolu, Picim bija tendence nākt līdzi. Viņš tika līdz bibliotēkai un tas es viņam teicu tieši šos pašus vārdus: Picīt, ej mājās =) Nedrīkst nākt līdzi! Picis palika pie bibliotēkas, bet es gāju tālāk atskatīdamās, vai puika nāks līdzi, vai tomēr būs paklausījis. Klausīja.

Arī mammai uz darbu viņš mēdza iet līdzi. Palika laukā un pēc kāda laika jau bumgoja ar savām ķepelēm pa logu.

Tādas man atmiņas vakardien uznāca.
Samīļojiet arī jūs savus kaķupuikiņus un mincītes. Viņi priecāsies!

Sapņot nav aizliegts

Man ir sapnis.
Aizmigt tā apmēram ap 20. decembri un pamosties ap 20. februāri. Plašākus skaidrojumus nesniegšu, lai jums nebūtu jāsmejas par mani, lai gan smieklīga tur nekā nav.
Žēl, ka tas ir un paliks tikai sapnis.
Žēl, ka es neesmu lācis.