Noslēguma sērija – 28 STUNDAS BRISELĒ

Kā jau solīts – noslēguma sērija par tā saucamajām 28 stundām Briselē.

Vafeles.
Pirms devāmies meklēt mazos čurātājus, pabijām vēl šur tur.
Ilzītes lapiņā bija atzīmēta arī vafeļu ēšana un tieši šis pasākums nāca laikā, jo mans vēders neganti rūca. Auksts laiks un tukšs vēders nevienam nav draugi, arī man nē.
Noskatījām vafeļu tirgotavu un stājāmies rindā. Vafeles ir svaigi ceptas, vēl siltas un ar plašu garnējuma piedāvājumu. Tās ir gan ar banāniem, gan zemenēm, gan putukrējumu un šokolādi. Savu izvēli izdarīju atbilstoši monētu skaitam kabatā – vafele vulgaris (lasi – parastā) ar pūdercukuru, jo biju iedomājusies, ka šo noteikti būs ērtāk ēst nekā tās, uz kurām trīs stāvos sakrauts garnējums. Banāniem droši vien nebija nekādas vainas, bet zemenes.. nu kādas zemenes šajā gada laikā!? Ilze izvēlējās ar šokolādes glazūru. Un tad tik sākās cirks! Vējš pūta un drīz vien es pārvērtos par pūdercukur.kni. Pūdercukurs bija visur – gan uz vaigiem, gan deguna, gan matos, gan uz mēteļa.. pat skropstām! Biju vienīgā, kurai par to visu smiekli nenāca, taču vafele bija pārāk garšīga un izsalkums pārāk liels, lai iedziļinātos citu uzjautrināšanos par manu pūdercukurķibeli.

Vēlāk uzzinājām, ka esam ēdušas neīstās vafeles, jo šīs te esot tūristiem domātās un īstās beļģu vafeles esot pavisam citas. Plānākas un uz tām nekrauj trīsstāvu garnējumu, lai pievilinātu izsalkušos iebraucējus.

Ja tomēr Briselē ēdīsiet tūristu vafeles, nepērciet tās vecpilsētā, bet gan mazliet nostāk. Par to pašu naudiņu dabūsiet veselas divas. To pašu varu teikt arī par saldumu iegādi. Es nežīdojos, bet par ietaupīto labāk aizejiet iedzert alu, vai kādu izstādi. Tomēr nevar noliegt faktu, ka Briselē naudiņa aiziet kā ūdens pa krānu, tāpēc jābūt attapīgākiem gluži kā Vecrīgā. Nostāk no centra arī ir daudz elegantu un labu vietiņu, kurās jums nebūs jāpārmaksā un ēdiens noteikti būs lielisks!

Suvenīru bodes.
Diskusija par interesantiem suvenīriem ir aktuāla ne tikai pie mums. Līdz kādam brīdim man likās, ka Briselei ir tās pašas problēmas kā Rīgai. Bezjēdzīgi un garlaicīgi suvenīri, radīti čaklajām, mazajām ķīniešu tautas rociņām. Ko pasaule darītu, ja nebūtu Ķīnas?
Visi suvenīru veikali gan vecpilsētas, gan attālākos Briseles stūros likās vienādi gan izkārtojuma, gan piedāvājuma ziņā. Pilns ar čurājošā puisīša variācijām – pudeļu korķis, pudeļu attaisāmais, ledusskapja magnēts un piekariņš pie atslēgas. Visi jau tik ļoti novalkātie elementi un nekā svaiga. Pat nepārsteidza tas, ka bodītēs atrodami arī citas valstis simbolizējošie suvenīri.
Ilze bija apņēmusies iegādāties ledusskapja magnētiņu, jo, kā sapratu, viņa tos kolekcionē un pērk katra ceļojuma laikā. Kad bijām izstaigājušas pēcskaitaneatceroscik suvenīrbodītes, Ilzei tikai dota pēdējā iespēja. Noteikumi paredzēja, ka viņa drīkstēs ieiet tikai vēl vienā suvenīrtirgotavā un tai būs jābūt pēdējai, jo uz citām mēs atteicāmies iet. Bija jautri skatīties, kā Ilze cenšas no ārpuses saprast, vai šajā bodē būs tas, ko viņa meklē un ir iedomājusies. Nezinu, vai viņa klusībā pie sevis skaitīja kādas lūgšanas, bet tieši tik pat negaidīti, kā atradām mazo mīzaliņu (skati iepriekšējo ierakstu par Briseli: čurātāju medības), atradām arī īsto suvenīru veikalu. Tā piedāvājums pilnībā atšķīrās no iepriekš redzētā un tagad mums bija jauna problēma – Ilze gribēja visu :D Suvenīru veikals The Brussels Corner nepiedāvāja pēc viena trafareta taisītās suvenīrfigūriņas. (ja skatīsieties linku, tad labajā malā ir teksts treknākiem butiņiem. Tuvinot kursoru, parādās daži no suvenīriem) Pievilcīgi likās gan stilīgie T-krekli, gan priekšauti, kartiņas, 1x2cm lielās sērkociņu kastītes, zīmuļu futlārīši ar stilizētu uzrakstu „Brisele”. Un pastkartes! Patiešām gribējās gandrīz visas, jo to risinājums likās patiešām neredzēts un asprātīgs. Svarīgi arī, mūsdienīgs! Nē, ne pārmoderns… tas, kas jau kļūst saprotams tikai ar papildus paskaidrojumu, nav nekam derīgs.
Mission completed!
Uz veikaliņa vizītkartes rakstīts – your best souvenir of Belgium – ziniet, viņi nav samelojušies!
Nu tad trīs lietas, labas lietas.
Maks pa dienu patukšots, tirdziņš apskatīts (Ziemassvētku tirdziņš ar daudzām mazām būdiņām, kurās tirgo sākot no stikla eglīšu rotājumiem, līdz pat izlejamām smaržām) un pēdas sagurušas. Dodamies uz mūsu naktsmītni, lai mazliet atvilktu elpu, bet pēc tam dotos padegustēt alu. Abas ar Ilzīti pārvelkam glaunākus apavus un, ja ir glaunāki apavi, ir arī svārki. Nē, nav nekādi miņuki. Pavisam vienkārši svārki, kas nekliedz neko vairāk kā tikai – džinss!
Enriko nopēta mūs un iespej Dinai, ka šī taču saprotot, ka mūs abas mājās dabūt nebūšot iespējams :D
Smejamies un pamājam „atā!”

Kā Kir Cassis satika un mēs alu padzērāmies.
Dodamies uz kādu krogu netālu no mūsu apmešanās vietās. Vieta zināma un mājīga. Man palikuši tikai 15 eiro, Ilzīte mums bagātāka un Din nav gandrīz vairs nekā.
Vakara mērķis – pagaršot beļģu ķiršu alu jeb kierk. Dzērienu kartē ir 0.75 L pudele un šķiet, to būtu izdevīgāk ņemt uz mums divām (Din alko nelieto), nekā katrai ņemt kādu mazāku pudelīti. Kad viesmīlim jautājam, vai tad šī pudele vienam cilvēkam būtu par lielu, viņš sataisa nopietnu seju (lai gan viņa dredu galvai tāda nepiestāv) un saka, ka tā taču esot LIELĀ pudele un loģiski, ka būs par daudz. Nu labi, labi. Paņemam uz abām un galu galā tik vien sanāk kā katrai pa vienai glāzei un vēl mazliet. … LIELĀ pudele.. jocīgais. Mūsu budžets pieļauj arī uzkodas, kuras var iegādāties par samērā saprātīgu cenu – 3 dažādi šķīvīši par 5 eiro: desa (ārkārtīgi garda un mazliet piparota), siers un olīves. Frī kartupelīšus varot dabūt tikai tad, ja pasūta pamatēdienu. Te Tev nu bija! Baudām to, kas ir. Uzjautrināmies un vērojam cilvēkus. Krogs ir stāvgrūdām pilns un vairs nav gandrīz neviena brīva galdiņa. Beļģi (lai gan to patieso tautību noteikt ir grūti) mielojas, dzer alu vai vīnu un čalo vienā čalošanā.

Kad lielā mazā pudele pieveikta, izvēlamies nākamos dzērienus, jo mājās iet vēl netaisāmies.
Izvēlos Kir Cassis, bet Ilze dzers alu ar nosaukumu Kwak.
Kir Cassis ir baltvīns sajaukts kopā ar upeņu liķieri, parasti tiek pasniegts šampanieša vai standarta vīna glāzē. Ja kādam interesē, tad te būs recepte. Kas man ārkārtīgi patika ir tā nosaukums flāmu valodā: Kir met Cassis. Nu it kā jau nav nekā īpaša, bet tā jau nebūtu es, ja neatrastu kaut ko burvīgu šajos trīs vārdos. Burvība slēpjas vārdā „met”. Loģiski saprotot, ir domāts „ar” (kaut vai līdzība ar vācu valodu „mit”), taču ne, es domāju tālāk. „Met” tulkojumu atvasinu no angļu valodas vārda „to meet” (satikt) pagātnes formas „met”. Tātad es to tulkoju tā – dzēriens ar nosaukumu: Kir satika Cassis =) Vai nav burvīgi? Randiņš glāzē!
Lai laime pilnīga un kabatā vējam būtu kur ieskrieties, tik pasūtīta vēl viena dzērienu tūre. Jau jautrībai, tad jautrībai: Delirium Tremens un Satan Blond. Nosaukumi ģeniāli un, kā vēlāk paskaidro mūsu dredotais viesmīlis – tie ir tikai nosaukumi, ar dzēriena stiprumu vai iedarbību tam nav nekāda sakara.

Man somiņā ir melna tintes pildspalva! Abām meitenēm par piemiņu uzzīmēju piecminūšu portretus un esmu žēlīga, naudu neprasu :D

It kā jau varētu palikt vēl, taču agrā celšanās mazliet liek savaldīties.
Šprotes sakāpj bundžā un man šoreiz tiek ļauts gulēt malā. Trīs reizes noskan „ar labunakti”, Dina vēl ķiķina par krogā runāto un mēs iemiegam, lai sagatavotos rīta cēlienam, mazajām nesaskaņām iznākot no metro un meklējot lidostas autobusu, bet tas viss ir sīkumi. 3 sievietēm kopā ir pagrūti, vajadzīgs kāds zibens novedējs – pavadonis.

Ja arī kaut kas piemirsās, piedodiet. Brauciet un atklājiet paši.

P.S. Tik daudz uzvalkos tērptu vīriešu vienuviet vēl nebija nācies redzēt. Šiki! =)

Bet te – daži foto no mūsu brauciena.

IR KŪKA UN VIENA SVECĪTE

Briseles noslēguma sēriju nāksies atlikt līdz rītdienai, jo man nepieciešams precizēt dažas lietas, lai nesastāstītu jums pekstiņus. Pacietīsieties, vai ne?

Šodien par citu tēmu. Sāksim ar to, ka no manis arī beidzot zog :D Idejas zog!

Mirklī, kad konstatēju, ka no manām „Brokastīm ar Kni” palienēta zīmīšu ideja, nevarēju saprast, vai to uztvert kā komplimentu, vai tomēr sabozties un kādu kreptīgāku vārdu jaunkundzei pateikt, jo kā zināms, uz mutes kritusi neesmu un pa reizei atļaujos to mēli aiz zobiem neturēt un galu galā, kāpēc man par visu jābūt tik saprotošai. Nekā nebija!

Tā kā savu veikumu meitēns bija izlicis publiskai apskatei, tad piebildu, ka zīmīšu idejas čiepšanu uztveršu kā komplimentu maniem darbiem. Ideju tomēr esmu lolojusi, mīļojusi un sīki sīkumos visu pārdomājusi un nav jau liela māksla atnākt, ieraudzīt un „aizņemties”. Šīs idejas priekšgājēju esmu izspēlējusi dzīvē, tāpēc man likās aizvainojoši pret manām atmiņām.. tā vienkārši paņemt! Pati jau nemēdzu pilnīgi visu ķert no zila gaisa, taču mana pārliecība ir, ja Tu atļaujies špikot, tad vismaz pamanies izdarīt labāk, kvalitatīvāk un ielikt savu es, bet, ja jau tā „es” nav, tad nav. Lēts pakaļdarinājums vien sanāk.

Te arī atbilde uz man tik bieži uzdoto jautājumu: privātstundas nevadi? Nē, nevadu. Pēc pēdējā laika notikumiem ar manu Rudu, varu atbildēt gana īsi. Man nav intereses skatīties, kā mani audzēkņi kopē manu stilu, kuru rūpīgi esmu izstrādājusi visa šī gada laikā, un vēl to, kā neko īsti neiemācījušies, liek pie saviem pakaļdarinājumiem klāt cenas. Kāpēc latvietim ir tāda tieksme raust? Jā, es arī ar to pelnu, bet vispirms tas ir stāsts par mani, par manām sajūtām un emocijām. Es neražoju, bet gan radu!

Bet tagad galdā likšu kūku ar vienu sveci! Karlsonam pat nepaliek variācija, jo kūka viena un svece viena. Triks ar astoņām tortēm un vienu svecīti nu nekādi nesanāks.

Tas notika aptuveni pirms gada. Veikala plauktā ieraudzīju krāsainus klucīšus ar uzrakstu FIMO un biju pārliecināta, man jātaisa tādas zvēriņu figūriņas kā žurnālī! Lieki piebilst, ka nekādas zvēriņu figūriņas taisīt es nesāku. Man tapa pati pirmā pīlīšpiespraude, kas tagad diemžēl ir kaut kur noklīdusi un pirmā šķībā greizā broša, kuras aizdare pielipināta pēc ķapļap principa =) Tā gan ir saglabājusies. Atceros, kā priecājos (patiesībā es apraudājos.. telefonā, sakot, ja Tu zinātu, cik forši sanāca!) par maniem pirmajiem šķībulīšiem un kā ar trešo partiju jau varēju uzsākt „lietu” :D Kolēģis sievai uz Ziemassvētkiem uzdāvināja brošu un auskarus, pretī saņemdams vārdus – beidzot pa visiem šiem gadiem Tu esi uzdāvinājis ko jēdzīgu :D

Patiesībā viss sākās ar krāsu zīmuļiem.
Un labi vien ir, ka sākās =)

Ceru, ka visiem zilontiņiem, lāčiem un pīlēm, zirdziņiem un zaķiem, lapsām un kaķiem, brošām un krellēm pie jums klājas labi.
Atcerieties, viņi ir dzīvi!

Tad tagad pa kūkas gabalam, ja? … tikai pirms tam vēl manas pirmās brošas bildīte. Smieklīgi, bet tā uzņemta tieši pirms gada! Lieki piebilst, ka tolaik arī fotografēšana man diez ko nepadevās :D

28 STUNDAS BRISELĒ – TURPINĀJUMS

Šodien kaut kāda drebuļa sajūta un tā vien šķiet, ka būs jādzer konjaks vai kāds cits stiprais dzēriens. Pumpēju iekšā tēju un ceru, ka rīt šīs nepatīkamās sajūtas nebūs.
Bet tas tā, jums jau mani baciļi neinteresē, tāpēc stāstīšu tālāk par Briseles braucienu.

Brokastis.
Visu nakti no piektdienas uz sestdienu pamatīgi gāza lietus un, guļot jumtistabā, to var izjust vēl jo vairāk. Lietuslāšu bungošana pārspēja jebkuru citu traucējošo troksni, kā arī bērnības atmiņas par gulēšanu vienā gultā ar radu bērniem kā šprotēm bundžā nez kāpēc bija labākas nekā mūsu sagulēšana vienā gultā trijatā. Nebija ērti, bet es nečīkstu, tikai varu piebilst, ka pa vidu gulēšanas vienīgā priekšrocība ir tikai tā, ka segu neviens neatņems. Citu priekšrocību nav. Mugura sāp un kakls stīvs, bet es nežēlojos. Tie ir sīkumi.

Kad pirmā nokāpju lejā, man tiek dota izvēle – tēju vai kapučīno. Ņemot vērā, ka es nebiju tik čakli lasījusi mūsu izmitinātāja profila informāciju couchsurfing.com, izvēlot ingvera tēju. Meitenes dzers kapučīno, jo, kā uzzinu vēlāk, Enriko to taisīs pats. Lai nu kā, man nav žēl un es tieku pie ārkārtīgi skaistas tējas tasītes.

Uzgraužam pa cepumam un esam gatavas doties. Šķiet, pat Briseles debesis par mums apžēlojušās un lietus tiek aiztaupīts. Pirms došanās uz metro tomēr vēl ieejam bodē pēc kādam kreptīgākām brokastīm, lai gan patiesais mērķis bija naudas samainīšana monētās.

Mirklis ir īpašs, jo pirmo reizi mūžā nobaudu virtuli. Jūs smejaties? Beidziet, es nekad nebiju ēdusi tādus a la Homērs Simpsons virtuļus ar caurumu viducī un šokolādes glazūru. Virtulis ir svaigi cepts, mīksts un pufīgs. Nav pārlieku salds un nemaz nav eļļains. Tieši tāds, kādam tam jābūt. Vismaz es iedomājos, ka tam tādam ir jābūt, jo tas ir mans pirmais virtulis. Kožu pa maziem gabaliņiem un liekas, ka tomēr būs mazuma piegarša. Šīs piegaršas likvidēšanai man ir kruasāns ar kanēli =) un, lai viss neliktos par sausu, maza pudelīte ar Evian ūdeni. Varēju jau pirkt arī citu, bet tieši šim bija ērta un maza pudelīte, kas tieši ievietojās manā plecu somiņā.

Otrās brokastis ieturētas un varam sākt pildīt mūsu tūrisma plānu.

Ar karti padusē.
Tiek iegādātas dienas kartes metro un uzsākam ceļu uz Atomium – atoma modelis, celtne, kas uzbūvēta par godu Expo’58. Wikipedia ir visāda informācija, bet vislabāk man patīk fakts, ka principā šai celtnei bija jāpastāv tikai 6 mēnešus. Tā ar tiem expo objektiem notiek.. Efelis ar vēl stāv kā stāvēdams. Atomium iespaidīga izmēra un kā jau visi tūristi, arī mēs bildējamies tās pakājē. Kopīgo foto lūdzam uzņemt tur pat esošajiem vispasaules fotogigantiem – aziātiem. Man būs grūti pateikt, vai tie bija ķīnieši vai japāņi, bet tam taču nav nozīmes. Austrumu biedri ir laipni un izpalīdzēt neatsaka. Augšā gan nekāpjam, jo Enriko no rīta mums paspējis izstāstīt, ka neko īpašu tur redzēt nevarot. Pilsētas centrs esot pārāk tālu un pirkt biļeti, lai to konstatētu, neesot vērts.

Tā vietā izvēlamies uzreiz doties uz Mini-Eiropu, kas atrodas tur pat blakus.
Pērku biļeti un man tiek jautāts, kādā valodā es vēlētos bukletu/grāmatu par Mini-Eiropu. Daudz nedomāju un saku – latviešu =) Ha hā, nav ja? :D Ko tad jautā? Labi, labi, saku, ka derēs arī vācu valodā un tieku pie grāmatiņas par visiem mini objektiem. Ar savu māksliniecisko aci, patiesībā abām, novērtēju, ka ieguldīts pamatīgs darbs un mākslinieki centušies godam. Varētu jau piekasīties kādiem sīkumiem, bet to nedaru. Vienīgi dīvaina liekas katru valsti prezentējošo objektu izvēle. Tallinas mūris izskatās nožēlojami salīdzinājumā ar Viļņu simbolizējošo celtni. Latviju pārstāv Brīvības pieminekļa miniatūra statuja, pie kuras var noklausīties arī „Dievs svētī Latviju”. Milda gan izskatās neģīmī.. nebūs kārtīgi papētījuši grimasi, bet, tā kā solīju nepiekasīties sīkumiem, skatos un priecājos. Visvairāk mani uzrunā Parīzes Svētās sirds katedrāles miniatūra.

Vējš atkal darījis savu un pašas ekspozīcijas beigās tādā kā Eiropas namiņā uzspēlējam interaktīvu spēli, kas dod iespēju izkustēties un sasildīties. Ekskursija jau gandrīz būtu galā, bet tad ieraugām skaistāko karuseli, kāds nu dzīvē ir skatīts. Tāds kā no filmām – divstāvīgs, ar rozā kruzuļiem un sapņu kumeļiem. Ilgās pārdomās neieslīgstu, izpētu cenrādi un noskatu zirgu =) Sirds gavilē!

Nākamais apskates objekts paredzēts kāds pērlīšu veikals antikvariātu rajonā ielā ar lielisku nosaukumu – Lapsas iela! Tā kā dažas dienas pirms brauciena esmu tikusi pie plastikas kaudzes, ko sarunāju kādā bodē, ka tā man tiks atlikta, kad prece ienāksies, pērles mani neinteresē. Dodos uz veikala pagrabstāvu apskatīt antikvārās mantas: senus traukus, grāmatas, čemodānus, mēbeles un lampas. Tīri vai dusma, ka man tikai rokas bagāža sporta somas lielumā.

Kvartāls vienkārši ģeniāls un mazās bodītes tā vien vilina un sauc iekšā. Acis mirdz, bet makā svilpo vējš un antikvārās lietas paliek vien nākotnes sapnis.

Pēc pērļu iegādes dodamies uz centru, lai apskatītu gaismā to, kas iepriekšējā vakarā redzēts tumsā. Kā izrādās, gan La Grand Place (centrālais laukums) un visi citi skvēri savu burvību dienā mazliet zaudējuši, jo košais apgaismojums vēl nav ieslēgts. Brisele jāskata naktī – šaubu nav!

Čurātāju medības.
Kartē atzīmēti abi mazie čurātāji – gan meitenīte, gan puišelis. Kā pirmo izvēlamies meklēt puiku, taču nekādi nevaram atrast pareizo virzienu. Kādā informācijas centrā dikti sagurusi meitene (tā izskaidroju viņas nelaipnību) mums iedod vēl vienu karti, taču tā liekas kaut kāda neriktīga. Vismaz daži objekti, pēc kuriem gribam orientēties, atzīmēti kaut kā ne tā. Maldāmies un jau kļūst tumšs, Brisele sāk starot krāsainās gaismās. Mazā mīzalas medībām tiek atmests ar roku un nejauši nonākam uz tās ieliņas, kurā meklējama mazā čurātāja. Meitenītes statuja ir kādas mājas nišā jūras velšu restorānu rajonā. Aiz restēm. Ja godīgi, tad nekas īpašs… restorānu rajons liekas pievilcīgāks un iekšā vilinātāji saistošāki. Viens pat paspēj man sastāstīt, ka, skatoties uz mani, šim vēderā siltums un sirds pukst straujāk. Tikai pēc apskāviena tieku palaista brīvībā. Mirklī, kad izlēmām čurājošo puisīti nemeklēt, pamanām norādes. Mannequin-Pis. Sekojam norādēm un tur jau viņš ir – mazs čurājošs knīpucis. Esmu pārsteigta par puikas izmēriem. Statuja ir sīciņa un amatierfotogrāfu ielenkta.

Nogurums gan pēdās, gan citās ķermeņa daļās… Ilzīte tik turpina svītrot laukā padarīto no izdarāmo lietu saraksta.

Par citiem tās dienas notikumiem stāstīšu rīt.
Šodienai pietiks. Man nepieciešams iedarbīgs veselības saglabāšanas līdzeklis.

Uz atvadām līdz rītdienai vēl tikai karuseļa foto ar mani uz sapņu kumeļa.

SAUKSIM TO TĀ – 28 STUNDAS BRISELĒ.

Es neesmu no tiem cilvēkiem, kas raksta ceļojumu aprakstus, jo parasti to dara kāds no ceļabiedriem. Arī bilžu man nav, jo manējās paliek sajūtu līmenī. Man nav fotoaparāta. Tātad fotografē arī tie citi, bet es tikmēr skatos un baudu. Varu nesatraukties, vai gaisma ir īstā, vai vējš no pareizās pusēs pūš… =)

Kad saņēmu piedāvājumu braukt uz Briseli, es vēl tā kā vilcinājos, bet piekritu. Manas attiecības ar lidostu tomēr joprojām ir gana jutīgas, tāpēc iekšēji vēl vilcinājos, lai gan biju jau pateikusi jā. Vēl sēžot lidmašīnā, mani pārņēma sajūta, ka tā bija kļūda, ka vēl nav īstais laiks, bet ko nu tur. Ķermenis nokļuvis turbulences varā un likties īsti vairs nav kur.

Lidmašīna.

Vietas pie avārijas izejas un solījums vajadzības gadījumā stjuartei palīdzēt, kā arī mūžīgā klusā cerība, ka nebūs tādas vajadzības ne šoreiz, ne arī citā reizē.

Rindā aiz mums divi sievišķi un mazs puika, kas manāmi sāka krist uz nerviem, pirms vispār vēl lidmašīna bija gaisā. Sākumā sīkais par atrakciju bija izvēlējies drošības jostas vaļā un ciet taisīšanu. Klik-klik-klik-klik… Nervu gali tiek viegli kairināti, tācu tas vēl ir paciešams. Atrakcija Nr.2 jau bija drosmīgāka – vērt vaļā krēsla galdiņu un dauzīt to pret krēslu. Mazā bandīta māte nelikās traucēta un nemaz neiedomājās, ka šī darbība kādam varētu radīt pamatīgu diskomfortu. Savukārt atrakcijā Nr.3 bija divi dalībnieki, jo mazais razboiņiks bija atradis sev ģevušķu – mazu, patuklu meitenīti ar sārtiem vaigiem. Abi sīkie nu skraidelēja pa lidmašīnu tieši tā pat, kā sīkaļas mēdz skraidīt pa kapiem kapusvētku laikā, tikai atšķirība tāda, ka kapos guļošie jau sen vairs nevar iebilst, taču lidmašīnā guļošie neuzdrošinās aizrādīt, jo latvietis ir dzimis, lai ciestu un paciestu. Arī es pacietu un neko neteicu. Nevēlējos klausīties, ka tas taču rebjōnoks.. blā blā blā..

Kad robjōnoki pārstāja skraidīt, pie mūsu rindas ejā parādījās divi ķiploku bērni :D Nē, nevis kukurūzas bērni, bet ķiploku bērni. Meitene un bebulis, kas jau iemācījies staigāt. Abiem kaklā iekārtas ķiploku krelles – uz diega uzvērtas ķiploku daiviņas. Nav ne jausmas, vai tas viss darbojas, bet smird gan. Sīkie kā nohipnotizēti pētīja mūsu rindu un nemaz nedomāja iet prom.

Pilna lidmašīna dīvaiņu.

Līst! Līst! Līst!

Iepriekš bija dzirdēts, ka Briselē īsti ko redzēt neesot, bet vai tad vienmēr jābrauc tikai tur, kur visiem ir ko redzēt? Kad tikām līdz pašai Briselei, ir jau tumšs, kā solīts – līst lietus un pūš sasodīti nepatīkams vējš. Ko nu tur ņaudēt? Tiek atrasts gan metro, gan arī vieta, kurā norunāts satikties ar mūsu izmitinātāju. Tas ir mans pirmais couchsurfing. Tiem, kas nezina, kas tas tāds ir, varu paskaidrot – ka tā ir īpaša mājas lapa, kurā ceļotājiem iespējams sev atrast bezmaksas naktsmājas un attiecīgi arī citu reizi savējās piedāvāt kādam ceļotājam, bet, ja nevar piedāvāt naktsmājās, iespējams sniegt padomu par uzturēšanos Tavā pilsētā, valstī utt. Kāds cits noteikti visu šo varētu izskaidrot daudz labāk. Skaidrs, ka tas tomēr ir mazliet arī risks, jo vienīgais, ko Tu zini par cilvēku, pie kura paredzēts nakšņot, ir atsauksmes, ko citi par viņu sarakstījuši profilā, taču jāatzīst, tas ir citādāks ceļošanas veids un iespēja pilsētu/valsti iepazīt ne tikai ar ceļveža palīdzību un ietaupīt uz naktsmāju izdevumiem.

Pasūtām tēju, jo lietus un vējš darījis savu. Dzērienu un ēdienu karte ir franču valodā, kā rezultātā man ir lieliska iespēja atsvaidzināt akadēmijā apgūtās franču valodas zināšanas, kas paspējušas pa šiem gadiem pamatīgi apputēt. Saņemu drosmi un glīti nolasu nosaukumus no kartes un merci beaucoup gaidām tēju.

Man būs svaigās piparmētras! Pret ieeju sēžu ar muguru, tāpēc reakciju par katru ienācēju man nākas lasīt no brauciena biedreņu sejām.

Pēc laika viņš jau nāk – mūsu Enriko Karūzo. Nekāds Karūzo viņš nav, es tikai atļāvos viņu tā nodēvēt. Meiteņu sejās ir neliela vilšanās, taču ko nu vairs. Karūzo ir teicama humora izjūta: mums laikam dikti nepatīkot Brisele, ja jau esam ieradušās šeit uz 28 stundām :D Smiekli spurdz gaisā gandrīz pēc katra Karūzo joka. Pie komentāra tiek arī Din i-phone un Enriko, aizsedzot ar plaukstu (nu, lai Din neredz), mums parāda savu vienkāršo NOKIA telefonu. Enriko strādā Eiropas Parlamentā un ir vienkāršs cilvēks.

Tēja padzerta un tiekam aizvestas uz mūsu naktsmītni. Gulta mums viena, kā rezultātā varēs atcerēties bērnību, kad braucu ciemos un visi bērni dīvānā tika saguldīti kā šprotes bundžā – draudzīgi viens otram blakus. Skaidrs ir viens, nebūs ērti, taču tas ir sīkums. Noliekam somas un iesim apskatīt Briseli tumsā. To, ka līst, es nemaz nestāstīšu un arī to, kā līst – nē.

Ōda vēderam.

Pirms Briseles apskates jāpaēd, jo lietus un tukšs vēders var tiešām izrādīties liktenīgi. Tik liktenīgi, ka mums ne prātā nenāks braukt turp vēl kaut vienu reizi. To taču mēs nevēlamies.
Ja man nekas nav sajucis, tad vakariņot devāmies uz Au Vieux Bruxelles. Nespējat izlasīt? Nebēdājiet, Din un Ilze arī nespēja :D Bija jautri!

Saņemam ēdienkartes, kuras, protams, ir franču valodā, bet nu jau man sāk likties, ka es tiešām kaut ko atceros no akadēmijā mācītā un spēju saprast, ko šeit iespējams dabūt. Šis fakts nāk gaismā un tiek nolemts (Enriko nolemj), ka pasūtījumu veikšu tieši es. Pie sevis klusītiņām atkal un atkal lasu tos briesmīgos nosaukumus, piesarkstu un cenšos atcerēties, ko katrs no mums pasūtījis, lai nevienu neapdalītu. Ja kādam gribas pamežģīt mēli, tad to var izdarīt šeit :D

Tātad, ko mēs ēdām:
1. Carbonnades à la gueuze, frites: man domāt, ka tie bija liellopa gaļas gabaliņi (vismaz tā garšoja), kas pagatavoti gueuze alus mērcē. Tiek pasniegti kopā ar fri kartupeļiem. Gaļa mīksta un sulīga, mērce saldeni skāba un dikti patīkama garšas kārpiņām. (šo ēdu es)
2. Waterzooi de volaille aux petits légumes & frites: šo ēda Din, bet arī man bija iespēja noņemt provi. Kas tas tāds Waterzooi bija, es īsti neatceros, bet zinu, ka tā bija putna gaļa (visticamākais vista) ar dārzeņiem mērcē un, protams, fri kartupeļi. Garšoja labi un maigi.
3. Le Moules Leffe Blond – Mīdijas Leffe Blond alus mērcē un protams – fri kartupeļi. Kur tad bez šiem zeltainajiem kartupeļu stienīšiem, kas izskatās griezti tur pat restorāna virtuvē, nevis kādām citām čaklām rokām un galu galā izņemti no paciņas.
4. Enriko Karūzo tiek pie Vol au vent poularde & frites: vistas fileja šķiet tā bija, arī mērcītē un jau tik daudzinātie fri kartupeļi.

Pasūtīju mums arī dzērienus – alu, jo Beļģija ir slavena ar savām daudzajām alus šķirnēm. Sākam degustēt.

Kas noteikti ir pieminēšanas vērts, ir porcijas un ēdiena pasniegšanas veids.
Ēdiens tiek pasniegts metāla katliņos un tādam sievišķa kuņģim tas tomēr liekas par lielu, lai gan šādu katliņu virtuvē es noteikti sauktu par mazu. Ja skatīsieties bildes šajā mājas lapā, tad vienā no bildēm ir pavārs un viņam aiz muguras redzams trauku plaukts, uz kura manis pieminētie katliņi. (klikšķinām uz “bildes šajā mājas lapā”)

Maigi izsakoties, esam pārēdušies un saldajam vietas vairs nepietiek, lai gan esmu jau uzbūrusi domās creme brulee garšu un vēl tagad no tās domas vien mutē sariešas siekalas – kraukšķīga virskārta un debešķīgs vaniļas krēms. Mmm….

Vēders pilns un tumsa Briselei neskādē. Ātri vien nonākam pie secinājuma, ka esam nokļuvušas Staro Brisele un ik pēc brīža tik jā šauj ar pirkstu kādā virzienā – redzi? Redzi? Paskaties! Mans absolūtais favorīts ir kāda ēka, kas Europalia China Art Festival ietvaros ietērpta ķīniešu lampu „kažociņā”. Skatos muti pavērusi un priecājos, cik it kā vienkārša ideja, taču cik grandiozs izpildījums. Pameklēju internetā – te būs. Ķīnas tējas namiņš. Kāds salicis bildes, kurās redzams arī izgaismotais laukums un pilsētas viens no labākajiem skatiem.

Jūs vēl spējat palasīt?
Kad jau pārdesmit reižu esmu paspējusi pateikt ”Ooo!” sataisot lūpas tūtītē, tiekam aizvestas uz kādu vietu, kur savulaik bijis tirgus paviljons, bet tagad klubs, kafejnīca un galerija vienuviet – Cafe des Halles – atradu kādu bildi, lai rodas aptuvenais iespaids.

Atmosfēra ģeniāla – vari paēst, padzerties, padejot, baudīt mākslu un mūziku vienuviet. Interjers neizskatās daudz pārveidots, saglabātas koka detaļas, kokgriezumi un ciku cakas. Vieta ar dvēseli, to var just uzreiz. Lai nu kā, līdzīga sajūta Rīgā bijusi tikai galerijā „Istaba”.. tiesa gan.. padejot tur iespējas nav.

Plašāku Briseles apskati nolemjam atstāt uz nākamo dienu ar cerību, ka nelīs.
Man Brisele patīk un meitenēm arī patīk. Šķiet, arī Enriko patīk gan vakars, gan mēs.

Turpinājums sekos =)

Kuzņecova porcelānā piparmētru tēja gardā

Tie, kas ir bijuši JRT uz “Latvieši mīlestību”, šo dziesmu jau labi zina.
Labrīt, piparmētru tējas mīļotāji!

Atradu šajā dziesmā sevi. Mazliet no manis.
Jums taču arī ir tādas dziesmas, kad liekas – sasodīts, viņi dzied par mani!

Atceros, kā Gaujarta koncertā solists citēja Šlāpina dzejoli:
Uzlieku Bjorku
un uzcepu picu.
Viņa dzied tikai man
un es tam ticu.

Tāpat arī es ticu, ka šī Jēkaba Nīmaņa dziesma par mani =)

http://www.failiem.lv/down.php?i=ysvxto&n=01_-_T%C4%93ja.mp3

 

Mēs ar Tevi dzērām tēju,
Nedomājām mēs par vēju.
Sildījām mēs rokas savas,
Turot plaukstās krūzes Tavas.
Piparmētru tējas krūzē
Raudzīties var ilgi, ilgi,
Varbūt tur kāds kuģis kursē?
Varbūt tie ir zaļi vilki?

Kuzņecova porcelānā
Piparmētru tēja gardā.
Lapas lēni kustas tējā
neparastā mīlas dejā.

Ja tas tomēr būtu kuģis,
Tad es aizbrauktu pie Tevis.
Sēdētu uz krūzes malas,
kājas pievilcis pie sevis.
Piparmētru ūdenszāles
Kutinātu manas pēdas.
Varbūt tās ir miega zāles,
Laikam tagad esmu mājās.

Kuzņecova porcelānā piparmētru tēja gardā…

Skatoties, kā Tavas lūpas
Maigi pieskaras pie krūzes.
Uzbangotu manī jūtas
Tā kā vētra tējas krūzē.
Raudzītos Tu manās acīs,
Manas skatītos Tev pretī.
Tava roka manu glāstīs,
Kura gulēs Tavā klēpī.

Kuzņecova porcelānā piparmētru tēja gardā…