VIENĀ SKRIEŠANĀ

Kad šorīt atgriezos no Ziemeļpola, jau iebraucot Rīgā pat nepamanīju, kā mani jau skāva stress un tā skriešana. Galvā tik daudz domu par to, kas jāpaspēj un jāizdara līdz piektdienai, ka Ziemeļpola harmonijai vairs nebija vietas.
Šodien cilvēku par daudz, mašīnu par daudz, steiga par lielu un viss notiek pārāk ātri.
Mazpilsētas nesteidzīgais solis, tikai pāris cilvēku un lielākais troksnis mājās ir kaķēna skraidīšana šurpu turpu. Mazais spēlē ķerenes pats ar sevi. =) Ja es tur būtu uzkavējusies vēl kādu laiku, tad ticu, ka kļūtu par tā ķepaiņa draugu Nr.2. Bet ko nu..

Vai es kāda klusuma cienītāja? Mazliet.
Ir tikai par traku tā pārmaiņa, kad gandrīz nav nekā, bet te – par daudz.
Atceros, ka vienreiz stāvēju pieturā un aizvēru acis, lai labāk varētu ieklausīties garāmgājēju soļos. Tik neparasta sajūta. Iespējams kādam likās, skat, jaunkundze sagurusi, iemigusi stāvus… bet patiesībā jaunkundze klausās soļus. Klausās, kā skan garām braucošās automašīnas. Izmēģiniet! Kaut vai apsēdieties kaut kur parkā, kur daudz staigā cilvēki un paklausieties, kā skan viņu soļi. Domas apstājas un ir tikai soļu skaņa.

Šovakar vairāk neko nerakstīšu, vēl tikai dziesma no filmas “Barfuss” – baskāje.

MIERU, TIKAI MIERU!

Kad pirms mēneša „aizvēru muti”, nepadomāju, ka to atvērt būs tik grūti un domas klīdīs apkārt, taču negribēs skaisti stāties rindiņā, kustināt manus pirkstus pa klaviatūru un veidot tos stāstus, pie kuriem esmu jūs paspējusi pieradināt.

Te nu būs mana virtuve un laipni lūgti pie galda. Tēja jau vārās, bet tikmēr paklačos.
Man te fonā skan ziņas un nesaprotu, smieties vai raudāt no dzirdētā.. nav brīnums, ka man jau kuro nakti rādās murgi, kā rezultātā man ir kļuvis bail iemigt. Miegs nāk, taču acis vērt ciet bail. Un kā nu ne – te vienu nakti murgoju par karu, par tankiem, par nespēju aizbēgt, bet citu nakti Daugavgrīvas pludmalē nogāžas AirBaltic lidmašīna. Pienāk trešā nakts un, lai aizmigtu, vajadzīga drosme, tikai kur lai to ņem.

Vakarnakt manu miegu nāca sargāt Minkāns. Tas ir mūsu ģimenes jaunais kaķupuiks =) Baltķepis strīpainais. Par savu draugu atzīst tikai tēti :D un mani (ciemiņu) uztver kā absolūto svešinieku, lai gan nu jau pēc pāris dienām sāk izrādīt interesi, saglabājot kripatu bijības. Kad gaismas dziest, mazajam tīģerim drosmes daudz, viņš nāk izlūkos un klusītiņām zogas pie manis uz gultu. Šodien pat sadūšojās ar savu mazo ķepiņu pabakstīt pa klaviatūru un datora ekrānu. Pareizi vien ir, jānoskaidro, ko tā briļļainā tur sēž pie tā metāla gabala un veikli kustina pirkstus.

Ceru, ka šonakt rādīsies kas jauks.
Es gribētu sapni, kas smaržotu pēc siena. Uzvilktu mugurā baltu kleitiņu, sacirtotu matus un basām kājām bristu pa pļavu vai arī tuvāk jūrai. Bet sirdī miers. Kaut vienu nakti.

Ar labunakti.

P.S. Zāļu vīrs man tirgū pārdeva lavandu mierīgam miegam. Varbūt darbosies. =)