Kuzņecova porcelānā piparmētru tēja gardā

Tie, kas ir bijuši JRT uz “Latvieši mīlestību”, šo dziesmu jau labi zina.
Labrīt, piparmētru tējas mīļotāji!

Atradu šajā dziesmā sevi. Mazliet no manis.
Jums taču arī ir tādas dziesmas, kad liekas – sasodīts, viņi dzied par mani!

Atceros, kā Gaujarta koncertā solists citēja Šlāpina dzejoli:
Uzlieku Bjorku
un uzcepu picu.
Viņa dzied tikai man
un es tam ticu.

Tāpat arī es ticu, ka šī Jēkaba Nīmaņa dziesma par mani =)

http://www.failiem.lv/down.php?i=ysvxto&n=01_-_T%C4%93ja.mp3

 

Mēs ar Tevi dzērām tēju,
Nedomājām mēs par vēju.
Sildījām mēs rokas savas,
Turot plaukstās krūzes Tavas.
Piparmētru tējas krūzē
Raudzīties var ilgi, ilgi,
Varbūt tur kāds kuģis kursē?
Varbūt tie ir zaļi vilki?

Kuzņecova porcelānā
Piparmētru tēja gardā.
Lapas lēni kustas tējā
neparastā mīlas dejā.

Ja tas tomēr būtu kuģis,
Tad es aizbrauktu pie Tevis.
Sēdētu uz krūzes malas,
kājas pievilcis pie sevis.
Piparmētru ūdenszāles
Kutinātu manas pēdas.
Varbūt tās ir miega zāles,
Laikam tagad esmu mājās.

Kuzņecova porcelānā piparmētru tēja gardā…

Skatoties, kā Tavas lūpas
Maigi pieskaras pie krūzes.
Uzbangotu manī jūtas
Tā kā vētra tējas krūzē.
Raudzītos Tu manās acīs,
Manas skatītos Tev pretī.
Tava roka manu glāstīs,
Kura gulēs Tavā klēpī.

Kuzņecova porcelānā piparmētru tēja gardā…

Super feminin touch

Tā kā no rīta visticamākais neko ierakstīt nesanāks un es meditēšu prom savas bailes un nemieru, jo pēc ilga pārtraukuma man atkal jātuvojas lidostai. Jau nojaušu, ka vēderā būs dīvaina sajūta un sirds cilās džemperi.

Bet par to es domāšu rīt, vai ne?

Kad 3 reizes pārliku modinātāju un jutu, ka plastikošana un žurnāla lasīšana līdz diviem naktī nu demonstrē savas sekas, sapratu, ka diena tomēr nebūs tāda, kādu es to biju iedomājusies un strādāšana šodien nebūs. Nu neko, skries un darīs to, kas jāpadara.

Izdomāju maršrutu un soli pa solim pildīju iecerēto.
Jā, un tad man paslīdēja roka, piezvanīju un pieteicos uz manikīru.

Atzīstos, es neesmu manikīra regulārā apmeklētāja, manā arsenālā nav kaudzēm kosmētikas un visa tā, kas „it kā” pienāktos būt 21.gadsimta sievietei, taču nedomāju, ka tāpēc esmu mazvērtīgāka. Mans radošums tomēr diktē savus noteikumus un plastikai, kā arī krāsām ir tendence nagu laku nolobīt nost „trīs četri”. Taču, tā kā šajās dienās man nekas tāds nav paredzēts, es ļāvos. Ļāvos, lai ap mani knibinās un darbojas.

Vissmieklīgākais sākas pēc tam. Man nav ne jausmas, kā ir citām, bet tajā brīdī, kad nagus klāj tā plānā lakas kārtiņa, lietām sāku pieskarties citādāk. Tāds „super feminin touch”. It kā lietas būtu kļuvušas trauslākas, tās varētu saplīst un klaviatūra vispār būtu no kāda gaisīga materiāla. Loģiski, ka šovakar netiks ne mazgāti trauki, ne šmorēta gaļa un pat ne mazgāta veļa. Svinu lakoto nagu dienu, taču joprojām esmu tā pati mīļā Kni.

Dziesma no maniem arhīviem.
Par mani.

PAR ANDRI UN DĀVANĀM

Ir Santas, kuras es tikai nopērku. Piemēram, tāda bija iepriekšējā mēneša Santa – nopirku, ne vella nelasīju un pie tam vēl man tik ļoti nepatika vāks, ka atļāvos to noplēst. Uzreiz palika labāk un likās, ka žurnāls manās acīs kļuvis vērtīgāks.

Decembra numurs kā jau decembra numurs – ieteikumi par dāvanām, par pasākumiem, kurus apmeklēt, raksti, kas vedina uz sentimentālām domām un atmiņām, bet iespējams, ka tas tā arī būtu palicis plauktā, ja tajā nebūtu raksta par Keišu. Jā, to pašu Andri Keišu, kurā iemīlējos =) jau no pirmās izrādes, kuru noskatījos JRT. „Mans nabaga Marats” – tā mēs iepazināmies. Sēdēju apgarota līdz malām piebāztajā zālē un smaidīju tā, it kā laime būtu pilnīga.
Stalts stāvs, plecīgs un tik patīkami vienkāršs ar šarmantu balsi.
Loģiski, ka šī mīlestība vienmēr bijusi tā kā tā plakātu mīlestība. Ieraugi savu elku žurnālī, izplēs lapu un noglabā to kādā mapītē. Tā pat varbūt nav mīlestība, bet gan jūsmošana. Kādas nepiepildītas ilgas.

Lai gan ārā izskatās kā septembrī, līst lietus, ir pelēks un vismaz +7 grādi, tuvojas Ziemassvētki. Nav jau vairs tālu, taču manī nav šīs sajūtas. Es nesapņoju par dāvanām, taču esmu izsapņojusi dāvanas citiem. Man prātā kāda pavisam īpaša, bet vēl nav pārliecības, vai to sagatavošu, jo kam gan lai dāvina? Kam lai dāvina sešu sajūtu kārbiņu, ko aukstos janvāra vakaros līdz pat pavasarim pavērt vaļā un nobaudīt kādu no mazajām burvībām, kas tajā paslēpušās. Manī ir tik daudz skumju un smeldzes, ka šķiet, no tā kamola, kas kaklā, es visiem draugiem varētu noadīt zeķes, ja vien atcerētos, kā adīja papēdi.

Vienalga, ko jūs izlemsiet dāvāt Ziemassvētkos – dzejoli, mazu zīmīti par to, ka aizgājāt uz veikalu pēc jogurta un tūlīt būsiet atpakaļ, lai dāvātu smaidu, vai arī pašceptas piparkūkas, vai krāsu zīmuļus, pulksteni vai zeķes, dariet to no sirds. Ja arī dāvanu nebūs, dāviniet smaidu. 365 lapiņas, uz kurām uzzīmēts smaids. Pietiks katrai dienai.

Eju dušā un dāvinu mazītiņu smaidu.

VIENĀ SKRIEŠANĀ

Kad šorīt atgriezos no Ziemeļpola, jau iebraucot Rīgā pat nepamanīju, kā mani jau skāva stress un tā skriešana. Galvā tik daudz domu par to, kas jāpaspēj un jāizdara līdz piektdienai, ka Ziemeļpola harmonijai vairs nebija vietas.
Šodien cilvēku par daudz, mašīnu par daudz, steiga par lielu un viss notiek pārāk ātri.
Mazpilsētas nesteidzīgais solis, tikai pāris cilvēku un lielākais troksnis mājās ir kaķēna skraidīšana šurpu turpu. Mazais spēlē ķerenes pats ar sevi. =) Ja es tur būtu uzkavējusies vēl kādu laiku, tad ticu, ka kļūtu par tā ķepaiņa draugu Nr.2. Bet ko nu..

Vai es kāda klusuma cienītāja? Mazliet.
Ir tikai par traku tā pārmaiņa, kad gandrīz nav nekā, bet te – par daudz.
Atceros, ka vienreiz stāvēju pieturā un aizvēru acis, lai labāk varētu ieklausīties garāmgājēju soļos. Tik neparasta sajūta. Iespējams kādam likās, skat, jaunkundze sagurusi, iemigusi stāvus… bet patiesībā jaunkundze klausās soļus. Klausās, kā skan garām braucošās automašīnas. Izmēģiniet! Kaut vai apsēdieties kaut kur parkā, kur daudz staigā cilvēki un paklausieties, kā skan viņu soļi. Domas apstājas un ir tikai soļu skaņa.

Šovakar vairāk neko nerakstīšu, vēl tikai dziesma no filmas “Barfuss” – baskāje.

MIERU, TIKAI MIERU!

Kad pirms mēneša „aizvēru muti”, nepadomāju, ka to atvērt būs tik grūti un domas klīdīs apkārt, taču negribēs skaisti stāties rindiņā, kustināt manus pirkstus pa klaviatūru un veidot tos stāstus, pie kuriem esmu jūs paspējusi pieradināt.

Te nu būs mana virtuve un laipni lūgti pie galda. Tēja jau vārās, bet tikmēr paklačos.
Man te fonā skan ziņas un nesaprotu, smieties vai raudāt no dzirdētā.. nav brīnums, ka man jau kuro nakti rādās murgi, kā rezultātā man ir kļuvis bail iemigt. Miegs nāk, taču acis vērt ciet bail. Un kā nu ne – te vienu nakti murgoju par karu, par tankiem, par nespēju aizbēgt, bet citu nakti Daugavgrīvas pludmalē nogāžas AirBaltic lidmašīna. Pienāk trešā nakts un, lai aizmigtu, vajadzīga drosme, tikai kur lai to ņem.

Vakarnakt manu miegu nāca sargāt Minkāns. Tas ir mūsu ģimenes jaunais kaķupuiks =) Baltķepis strīpainais. Par savu draugu atzīst tikai tēti :D un mani (ciemiņu) uztver kā absolūto svešinieku, lai gan nu jau pēc pāris dienām sāk izrādīt interesi, saglabājot kripatu bijības. Kad gaismas dziest, mazajam tīģerim drosmes daudz, viņš nāk izlūkos un klusītiņām zogas pie manis uz gultu. Šodien pat sadūšojās ar savu mazo ķepiņu pabakstīt pa klaviatūru un datora ekrānu. Pareizi vien ir, jānoskaidro, ko tā briļļainā tur sēž pie tā metāla gabala un veikli kustina pirkstus.

Ceru, ka šonakt rādīsies kas jauks.
Es gribētu sapni, kas smaržotu pēc siena. Uzvilktu mugurā baltu kleitiņu, sacirtotu matus un basām kājām bristu pa pļavu vai arī tuvāk jūrai. Bet sirdī miers. Kaut vienu nakti.

Ar labunakti.

P.S. Zāļu vīrs man tirgū pārdeva lavandu mierīgam miegam. Varbūt darbosies. =)