Kni virtuve

love yourself more

Pak, pak, pak.

Bija krietni pāri pusnaktij, tālumā no visas lāpu alejas vēl dega tieši trīs lāpas, apkārt šalca tumši zaļu egļu koris, bet jumts, kārtējo reizi atvadoties no sniega, ritmiski šņukstēja: “Pak, pak, pak…” Tikmēr es, stāvot uz terases, klausījos tajā, ko pilsētnieks laukos sauc par klusumu, un domāju, cik labi, ka mums nebija salūta. Cik labi, ka nebija visu to blīkšķu, kurus pavada deguma smaka, cik labi, ka nebija, kas aizbiedē pusnakts domas un klusībā pie sevis izteiktās vēlēšanās. Cik labi, ka nebija blīkšķu, kas būtu skaļāki par smiekliem, kas nāca no brīniškīgajiem cilvēkiem, kuri te bija ieradušies nevis tāpēc, ka baidījās gadumijā palikt vieni, bet gan tāpēc, ka vēlējās būt kopā ar citiem tieši tik pat brīnišķīgiem cilvēkiem. Cik labi!

“Pak, pak pak,” jumts nerimās. Nerimās arī sarunas pie galda, vien mūzika bija pieklusinājusi savu balsi, lai ļautu pirmajiem kritušajiem atgūt spēkus. Tāds priecīgs, sātīgs miers, vai arī mierīgs, sātīgs prieks. Varbūt abi un tieši tie abi radīja sajūtu, ka viss ir. Ka viss ir tieši tā, kā man patīk!

Paldies un krāšņu Jauno gadu!

Atvilktne: Kni.stāsts

Leave a Reply