Un pamodos, pirms kaimiņu suns vēl bija rējis, pirms modinātājs paspējis saņemt savas “vēl piecas minūtes” un pirms vēl lielākā daļa cilvēku devusies laukā no mājas. Uzvilku sporta bikses, kas kādu laiku bija gulējušas neskartas, iemīļoto un jau tik ļoti novalkāto tkreklu un siltāku sporta jaku. Vēl tik slidas un, mīļais ceļš, esmu Tev gatava.
Maršrutu izsapņoju jau vakardien vakarā vai precīzāk – naktī, jo bija krietni pēc pusnakts, kad beidzu lipināt. Rokas tik slinkas un vēl pretojas, bet ne par to ir stāsts. Deviņos no rīta svētdienā ielas ir tukšas, vairums cilvēku guļ un tāpēc drošu soli ar atvēzienu laidu no visas sirds.
Rezultāts: vienā nepilnā stundā tiku galā ar 10,8 km.
Secinājumi: vislabākā seguma ziņā skrituļošanai ir Čaka un Valdemāra iela (protams, nav ne runas par Mežaparku vai Arkādijas parku, kurā ietrāpījos vakardien) un visvairāk traucē Barona ielas un Tērbatas ielas bruģis, kā arī nekādu baudu nesagādā glītais jaunā tipa bruķis, kopš vakardienas saukts par cepumu :D
Šajā sakarā atcerējos diezgan šaurpierainās filmas “What Women Want” Nike prezentāciju par skriešanu. Apmēram tā arī jutos, lai gan lūpu balzāmu gan uzliku =) Pasaule mani pelnījusi smuku!
Te arī citāts no Nike prezentācijas. Jau iepriekš atvainojos par kļūdām, ja tādas ir:
You don’t stand in front of the mirror before the run and wonder what road will think of your outfit.
You don’t have to listen to its jokes and pretend they are funny in order to run on it. It would not be easier to run if you dressed sexier. The road doesn’t notice if you are not wearing lipstick, does not care how old you are. You do not feel uncomfortable because you make more money than a road. And you can call on a road when ever you feel like whether it’s been a day even a couple of hours since your last date. The only thing the road cares about is that you pay a visit once in the while.
Iekš foto – maršruts ar Googles tantes palīdzību tapis par zilo līniju.
Lai silta svētdiena!
Es nu pie darbiem.
Baigais malacis!!! Un kāda pēc tam sajūta?
Paldies! Zini kā? Liekas, ka vislabāk man patīk pats process. Tas, kad es jūtu spēku un tad uztveru to brīdi, kad sagurstu, bet zinu, ka jāsaņemas, jo nāks jau tā otrā elpa. Kā arī tā sajūta, ka tik viegli ripojas..
Sajūta tāda, ka diena baigi gara :D Citādi es jūtos lieliski. Žēl, ka īsti nav vietas, kur to padarīt pēc darba. Varētu braukt uz Mežaparku, bet nu jau diezgan ātri satumst.
Vispār man likās, ka bija vairāk par 10 km, bet ne jau ciparā nozīme.
Malacis, malacis!!!!
Tā jau tur ir ar tiem agrajiem rītiem – baigais gandarījums gan par to, ka ir pārvarēts slinkumiņš, gan par paveikto… Pēc tam it kā atverās otrā, trešā un vēl cik tur tās elpas un var tik daudz ko vēl pasākt…
Lai nu apņemšanās nepāriet!… Vismaz brīvdienās… :-)))
tātad 1/2 stundā vari tikt līdz darbam? :)) not bad! žēl, ka ziemā, kad lielākie korķi, nevar ar šitiem :(