Kni virtuve

love yourself more

Par joku pasaules joku vēstulēm

Viss, kas lielākajai daļai cilvēku saistās ar tā saucamo virtuālo (elektronisko?) pasauli, šķiet nereāls, izdomāts un tāds krietni puspajokam, jo tajā mirklī, kad ziņas nav nodrukātas papīra formātā, tās ir tādas joku ziņas, kamēr tas cilvēks (varbūt es?) nav satikts dzīvē, viņš ir tāds mazliet pa jokam, mazliet izdomāts, un vēstule, kas vairs nav rakstīta ar roku, iesmaržināta mīļākajām smaržām un nosūtīta no piemājas pasta nodaļas, tālāk ceļojusi uz piepilsētu vismaz nedēļu, nav īsta vēstule. Tā ir pa jokam.

Tieši tādas sajūtas mani dažkārt pārņem, lasot gados jaunāku ļaužu izteikumus un elektroniskās vēstules. Tas viss, ko nevar taustīt rokām, saņurcīt un paņurcīt, nav īsts. Šī elektroniski virtuālā vide ir tā, kurā var māžoties, iznesties un taisnoties, ka reālajā dzīvē jau viss ir pavisam citādāk, jo šī ir pa jokam.

Tad nu zīlējot skaistajās oktobra debesīs, kas nosētas zvaigznēm tā, it kā būtu augusta vakars (Lasījāt joku ziņās, sestdien būšot zvaigžņu lietus! Ka es jums saku, oktobris jokojas un izliekas par augustu.), prātoju, cik tieši joku epastus dienā nosūtu klientiem un kolēģiem, jo pēc šī principa tikai rakstiska vēstule būtu īsta. Ne?

Lai kaut kā vismaz tuvinātu šis abas pasaules, mēģināšu to joku vēstuļu rakstīšanas veidu pārvērst par īstenību.
Īsāk sakot, īsa pamācība mīlestībā jau nu ne, bet e-pastu rakstīšanā gan!

Tieši tāpat kā īsto, ar roku rakstīto vēstuli, kādu mūsdienās raksta vien retais, arī elektronisko vēstuli iesāk ar sasveicināšanos atbilstoši pazīšanās līmenim. Draugiem pa draugam, savukārt nepazīstamiem cilvēkiem – formāli. Labdien vai labvakar būs tieši laikā, ja vien rakstīšanas iemesls nav vēl nopietnāks.

Pirms tam gan nevajadzētu aizmirst sadaļā “temats” norādīt aptuveno tēmu, par ko tad jūsu vēstule īsti būs, jo no savas pieredzes varu teikt, ka dīvaini apzīmētas vēstules ir gadījies arī gandrīz izdzēst, jo spama sūtītāji bieži vien maskējas zem pavisam reāliem cilvēku vārdiem.

Kad ir temats un sasveicināšanās, var “iet” tālāk un izklāstīt savu sakāmo vēstulē. Atcerieties par to stilu, ar kādu esat iesākuši vēstuli un apdomājiet, kā to turpināsiet, jo uzrunā “Sveiki kanareiki” neies kopā ar pavisam nopietno “Jūs”.
Ja vien tas nav epasts draugam, ķerieties pie lietas un skaidri izklāstiet savu sakāmo, taču neaizmirstiet, ka pārlieku liels tiešums var pāris vārdos pārvērsties par prastumu.

Ja savā sakāmajā norādat kaut ko, kas otram būtu jādara, tad izmantojiet pieklājības frāzes un vēlējuma izteiksmi. “Lūdzu” un “paldies”, “vai Tu varētu”, “vai Tev būtu iespēja” nav nekāds netikums un tā nav aplinkus runāšana. Tā ir elementāra pieklājība, kas tikai bruģēs ceļu uz lasītāja “sirdi”.

Ja savai elektroniskajai vēstulei pievienosiet pielikumu, tad pieminiet to vēstulē, kā arī īsi pasakiet, ko tieši vēstules saņēmējs pielikumā atradīs, kā arī pārliecinieties, ka pielikumam ir dots tieši tāds nosaukums, kas raksturotu tā saturu.

Galu galā neaizmirstiet atsveicināties.
Pirms vēstules nosūtīšanas, atrodiet laiku, lai to tomēr pārlasītu un izvairītos no muļķīgām pārrakstīšanās kļūdām. Kuram tad negadās. Pierakstiet vēl tikai savu vārdu, tālruni saziņai, ja ir vēlme, ka ar jums sazinās arī citā veidā un lieta darīta.

Pats svarīgākais, atcerieties, ka fakts, ka šo vēstuli nevar aptaustīt, nenozīmē, ka tā ir joku, ka tajā jāuzvedas kaut kā citādāk nekā “reālajā” pasaulē.

Ja kaut kam no šī visa nepiekrītat, vai arī vēlaties papildināt, droši celiet roku un izsakiet savu viedokli komentāros. Tieši tam tad arī tie ir domāti.

Labu miegu un košu dienu!

Foto: intelligentinformationsystems.blogspot.com

Atvilktne: Kni.stāsts
  • pagesalive saka:

    Pavisam noteikti nedrīkst aizmirst joku vēstules pielikumā iebliezt kādu joju, piem, priekšniecībai nosūtīt tekstu, kas tās acīm vispār nebūtu jāredz. Bet par laimi, tas jau joks, joku dokumentā… manā jocīgajā dzīvē. Kā tad!

    05/10/2011 at 22:49
  • Gicha saka:

    Jā, Kni, tev pilnīga taisnība “īsajā pamācībā” privātajā dokumetācijā… Vēl trakāk, ka jaunā paaudze raksta bez garumzīmēm, jo tā pieraduši īsziņās, pavirši, neievērojot atstarpes, un vēl visādus brīnumus ir nācies redzēt. Var ieturēt kādu noteiktu stilu – rakstīt lieliem vai maziem burtiem, bet lielākoties nākas sakarties nevis ar izkoptu stilu, bet tieši paviršību. Par gramatiskajām kļūdām nemaz nerunājot! Es vēl saprotu, – jo cilvēks vecāks, jo vairāk aizmirstas, kur īsti tie komati jāliek, bet ja tikko no skolas sola?
    Nu, re, es piemēram par daudz komatoju… :)

    06/10/2011 at 09:43
  • m-ja saka:

    “vai Tu varētu” un “vai Tev būtu iespēja” ir jautājuma forma, kas dod iespēju atbildēt – NĒ! Vēl pārāka pazemīga jautājuma forma būtu – “vai Tu lūdzu nevarētu” :)
    Tā vietā labāk jautāt konkrētāk – “Kad Tu varētu”, “Kad Tev būtu iespēja”, nu un tādā garā.

    06/10/2011 at 09:56
    • dzenis. saka:

      ar tiem jautājumiem “vai tu nevarētu”, “vai tu negribētu” un līdzīgiem “ne-” ir dikti jāuzmanās, jo atbilde “jā” faktiski nozīmē, ja nevarētu un negribētu. bet “nē” – ka varētu un gribētu.
      ikdienā atbildes tiek lietotas un saprastas otrādāk.
      baigais āķis :)

      06/10/2011 at 12:13
    • Kni saka:

      Par tiem “kad” piekrītu, bet pirmajā vēstulē, kad neviens vēl nekam nav piekritis, liekas, ka tas būtu lieki. Ar manis teikto vairāk gribēju uzsvērt ne tik ļoti to, ka uz to visu var atbildēt “nē”, bet gan vairāk to, kā jautāt. Nevis – vai Tu vari, bet gan – varētu. Forma.

      06/10/2011 at 17:38
  • Signe saka:

    Eh, rakstīšanas kultūra internetā man ir viena varen sāpīga tēma. Un ja, e-pastus rakstot, cilvēki tomēr mēdz cik necik savākties, tad citur, piemēram, diskusiju forumos, var vienīgi šausmināties.

    Aptuveni pirms 3 gadiem biju diezgan aktīva komentētāja un lasītāja vienā no šādiem forumiem, un uzsāku diskusiju par rakstīšanas kultūru tur. Jo brīžam nevarēju saprast, vai tiešām it kā pieaugušām sievietēm ir tā jāķēmojas. Piemēram, “w” lietošana “v” vietā, “6” lietošana “š” vietā, 10 punkti tur, kur domāta daudzpunkte, tas pats arī ar izsaukuma/jautājuma zīmēm, “caps lock” lietošana visā tekstā, nemaz nerunājot par pieturzīmku ignorēšanu vai problēmām savu domu nofomulēt līdz galam un tā, lai būtu saprotams bez trīsreizējas pārlasīšanas, smadzeņu mežģīšanas un interpretācijas, spriežot pēc iepriekšējiem ierakstiem un komentāriem. Diskusijā dabūju sutu, jo “te ir internets un varu rakstīt, kā gribu”, “ko tu piesējies, tas nav nekāds diktāts skolā” u.tml. Galu galā nekas daudz nemainījās, jo tie cilvēki, kuru rakstītie teksti mani pamudināja uzsākt diskusiju, neko savā rakstības stilā tā arī neuzlaboja.

    Tagad vairs tādos formos neuzturos – nav ne laika, ne vēlēšanās. Bet vēl aizvien uzskatu, ka tas, kā noformējam savus tekstus interneta vidē, liecina par mums kā par cilvēkiem. Tā ir mūsu interneta seja un reizē cieņas izrādīšana tiem, kuri to visu lasīs.

    06/10/2011 at 12:50

Leave a Reply