Par kokiem

Tas notika tā! Kādu dienu saņēmu vēstuli ar pieteikumu iestāties rindā Ziemassvētku dāvanas sagādāšanai, jo sak’, zināms, kā lietas notiek. Gribas tā laicīgi, bez staigas un skriešanas. Pēc tradicionālajiem ievadvārdiem sekoja kolosālākais dāvanas saņēmējas raksturojums: mana māmiņa ir pensionāre, kas iet sēnēs un ogās tikpat aizrautīgi kā uz koncertiem un teātra izrādēm, un dzīvo jaukā mežmalā ar skatu uz dārzu, kur aug gan ābeles, gan puķes, gan kartupeļi un ķirbji.
Lūk! Šādu aprakstu priekšā mana sirds atplaukst kā tāds zem sniega gulējis sniegpulkstenīša zieds. Kā Tu atteiksi? Kā nerosīsies? Kā idejas nevirpināsi pirkstos?
Kādu laiku šo darbu atliku un centos atrast labāko variantu, kas atbilstu cilvēka dzīves uztverei, kā arī vienlīdz labi iederētos pie dabas un derētu kādam braucienam uz teātri. Kamēr koki šūpojās vējā un mana iedvesma izrādījās algagoliķe (te ir tas stāsts par strādāšanu līdz pusnaktij, kas rezultējās ar saskandināšanu geto pierobežā), tapa koka zilonis ar sveicieniem no aizgājušā zelta rudens.
Antuanetei vienkārši veicas, jo viņa ne tikai nāks ar mani uz kino, bet šo te varēs pasniegt savai mammai Ziemassvētkos.

Lai silti!

P.S. Speciāli šim pasākumam uzdarinātais dekorāciju elements koks nonāks Rudu īpašumā. Viņai velk uz mežu.

Published by

Kni

Love yourself more

5 thoughts on “Par kokiem”

  1. Skaisti abi. Šis varētu būt ļoti laba alternatīva tiem, kam koks nav tas tuvākais materiāls un elements :)

  2. Vienkārši neiespējami skaists zilonis! Mūžam nebūtu ienācis prātā, ka risinājums būs TĀDS, bet tāpēc jau tā ir Kni, ka pārsteidz ziloņu fanus aizvien no jauna :)

Leave a Reply