Par lāčiem

Patiesībā par lāčiem nemaz nav jāstāsta, jo tie runā paši par sevi. Tiem katram ir sava sejiņa, purniņš, spožas ačteles un šķelmīga mutīte, mīkstas austiņas un ļipiņa. Kad biju sīkaļa, brālis no vietām, kurp devās uz sacensībām, veda man lāčus. Tā es tiku pie Ješkas (nosaucu par godu Jēkabam Nākumam, kurā bija samīlējusies biatlona laikos.. cik nu es tur trenējos), Tomija (Tomijs ir bēškrāsas lācis ar zaļu krekliņu, uz kura izšūts viņa vārds). Vēl man ir liels dzeltens lācis, kurš uz vecumdienām sakumpis tā kā tāds večuks. Piedzīvojis mazgāšanos veļasmašīnā. To es saņēmu dāvanā uz Ziemassvētkiem, kad mācījos sākumskolā. Vēl man ir laacs ar piešūtu podziņsirsniņu un salātu krāsas auduma muguriņu, acu vietā pogas un, kad tam pienāk tuvāk klāt, tas smaida. =) Un kāds ir Tavs lāču stāsts?

Šodien manā virtuvē bilžu izstāde. Lāču bilžu izstāde tiem, kam neizdevās pagājušajā nedēļas nogalē aiziet līdz Leļļu Mākslas muzejam. Baudiet un sildieties ar to smaidiem. Ārā traki auksts. -10’C!


Patika? =)

Published by

Kni

Love yourself more

One thought on “Par lāčiem”

  1. man patika tā lācenīte ar lācīša-ķepainīša konču :) laba gaume tai lācnītei :))

Leave a Reply to inī Cancel reply

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.